Ģimene

Ģimenes modeļi mēdz būt ļoti dažādi un katrs no mums ģimeni uztver savādāk. Visi zinām, ka ģimenes pamatu veido divi cilvēki, starp kuriem valda uzticība, savstarpēja paļaušanās un, pats galvenais, mīlestība. Bez projekcijām, bez lomām. Bet realitātē nereti notiek savādāk.Bieži vien par ģimeni dēvējam arī pārējos radiniekus – mātes, tēvus, brāļus, māsas, onkuļus un tantes. Un tas ir labi līdz brīdim, līdz tas nelabvēlīgi sāk ietekmēt mūsu esošās attiecības, esošo ģimeni. Ja atļaujam saviem vecākiem, saviem radiniekiem jaukties mūsu ģimenē, mūsu savstarpējās attiecībās, pazaudējam savas ģimenes kodolu. Ja nenovelkam stingras robežas, apdraudam savas attiecības. Ilgtermiņā tas var mūsu ģimeni izpostīt. Ģimenes izjukšanas gadījumi visbiežāk saistīti ar to, ka pašā pamatā nav bijusi īsta mīlestība, uzticība, bet laulātie viens otru jau no paša pirmsākuma ieliek dažādās lomās un projekcijās, (kas cieši saistītas ar bērnībā piedzīvoto mīlestības trūkumu no tēva un mātes puses) un ieņem nepareizas lomas savās ģimenēs. Tiek noslēgts laulību darījums, kur abas puses pilda noteiktas funkcijas, kuras abiem ir izdevīgas, bet mīlestības šajās attiecībās nav jau no paša sākuma.Un, bērnam piedzimstot netiek iedotas robežas un pastāvība. Izveidojas situācija, ka dēls mātei pilda vīra lomu, savukārt, meita tēvam sievas lomu, otru laulāto izstumjot no savas vietas ārā. Jo starp abiem pieaugušajiem nav mīlestības. Un bērns brīvi var starp abiem pieaugušajiem ienākt, lai aizpildītu tukšumu. Gadiem ejot saikne starp bērnu un pretējā dzimuma vecāku nostiprinās, kļūstot par jauno ģimenes izpratni, kas pašā pamatā jau ir sakropļots, jo nav veidojies starp diviem pieaugušiem cilvēkiem, kas mīl viens otru, bet starp bērnu un vecāku – cilvēkiem, kur viens ir atkarīgs no otra. Pieaugot bērns meklēs nevis sievu vai vīru, bet māti vai tēvu. Veidos to pašu modeli, kas viņam jau pazīstams.Šādam – ģimene bez mīlestības – modelim ēnas puse ir tā, ka bērnam pieaugot, tas kļūst atbildīgs par sava vecāka labsajūtu un laimi, savu dzīvi atstājot novārtā, vai visus savas ģimenes lēmumus saskaņojot ar kādu no vecākiem. Pieaugot cilvēks var izjust atbildību par visu cilvēku labklājību un to, lai visi viņam blakus justos labi, aizmirstot pats sevi.Pārsvarā šādām attiecībām, kurās māte vai tēvs ir iejaucies pa vidu, nav ilgstošas nākotnes. Vecāki turpina kontrolēt savu bērnu dzīves, jaucas pa vidu. Vecāki baidās, ka viņi bērniem vairs nebūs vajadzīgi, zemapziņā negrib, ka viņu bērni būs laimīgi bez viņiem. Tas var izpausties caur dažādām manipulācijas tehnikām, iešanām cietēja lomās, lai raisītu vainas apziņu un bērni visu pamestu un skrietu atpakaļ pie vecākiem. Ko bērni ļoti bieži arī dara, ļaujas manipulācijām, ļaujas spēlītēm. Pakāpeniski savs ģimenes kodols tiek atstāts otrajā plānā, it kā tas būtu mazāk svarīgs. Līdz ģimene izjūk.Dažādu pagātnes negatīvo pieredžu dēļ par ģimeni mēdzam pieņemt attiecības starp pirmās vai otrās pakāpes radiniekiem – mātēm un meitām, mātēm un dēliem, tēviem un meitām, mazdēliem un vecmamiņām u.t.t. Visbiežāk šīs ciešās saites izveidojas, ja vecāki vai vecvecāki audzina bērnus vieni. Mātes – dēlus, tēvi – meitas. Mātes neapzināti uzliek saviem dēliem vīra lomu, tēvi meitām – sievas lomu. Un vēlāk, bērniem pieaugot, vecāks neļauj savam bērnam aiziet savā dzīvē, savukārt bērnam ir to ļoti grūti izdarīt, jo neapzināti ir sajūta, ka nedrīkst pamest mammu vai tēti. Jāņem vērā, ka neviens no šajā modelī iesaistītajiem nedara to apzināti, bet savu bērnības sāpju un traumu rezultātā. Pašā pamatā jau mūsu vecāki ir izvēlējušies bērnus ielikt šādās lomās un nemeklēt paši sevi. Nestrādāt ar sevi, nepētīt savu sāpju un traumu psiholoģiskos cēloņus un dzīvot kopā bez mīlestības. Šādā modelī visu laiku būs sajūta, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu, un kopdzīvei nav jēgas. Tomēr pieredzes trūkuma un baiļu dēļ to nemainām. Dzīve var likties pelēka un kāds no laulātiem sāk meklēt iemeslu, lai nebūtu mājās. Jo ir par grūtu dzīvot vidē, kur netiek runāta patiesība un katrs ir pats par sevi.Protams, ir skumji apzināties, ka vecāki ir izvēlējušies šādus modeļus tikai tapēc, ka pašiem nav mīlestības pieredzes. Tas notiek zemapziņas līmenī, nav pieredzes, ka var darīt savādāk. Ļoti daudzi savā dzīvē tā arī nepiedzīvo īstu un patiesu mīlestību. Un bērni, augot emocionāli aukstā vidē, izaug traumēti, ir sakropļots ģimenes redzējums, dzīvojot ar sajūtu, ka viņiem nav neviena, kas viņus varētu saprast vai atbalstīt. Pēc tam arī visu mūžu var dzīvot ar sajūtu, ka ir viens un nevienam nav vajadzīgs. Tāpēc bieži vien attiecības starp svešiem cilvēkiem ir daudz siltākas nekā starp tuviem asinsradiniekiem, jo tik daudz sāpju un neizrunātu lietu ir ieliktas pašā dzimtas pamatā, kuras bieži vien tā arī dzīves laikā netiek izrunātas. Baiļu, stereotipu un citu tikpat destruktīvu iemeslu dēļ. Un tieši aizvainojums un dzimtas neizrunātie jautājumi visbiežāk noved pie fiziskām saslimšanām. Piemēram, aizvainojums un apslēptās dusmas ķermeņa enerģijas bloku rezultātā var novest pie audzējiem. Bailes un trauksme parasti cieši saistītas ar sirds un asinsvadu saslimšanām, jo visas šīs lietas gandrīz vienmēr ķermenī saglabājas kā bloki un šos blokus neatbrīvojot (neapzinot to iemeslus), tiem rodas fiziskas ārējas izpausmes. Ziemassvētki, Vecgada vakars un citi svētki, bet jo īpaši šis laikmets padara ģimeni īpaši svarīgu, jo tā ir vieta, kur atgriezties, vieta, kur tiec mīlēts, vieta, kur pavadām visu savu laiku. Ja šajā vietā nav tā īpašā siltuma, tad vientulības, baiļu sajūta pieaug. Katrs pats iekšēji lieliski sajūt, vai apkārtējā vide un cilvēki raisa mīlestību, vai to, ka kaut kas nav līdz galam pareizi. Kaut kas nav līdz galam pateikts. Turklāt katra paša ziņā paliek tas vai izvēlamies cilvēkus caur mīlestības vai savu traumu kompensācijas mehānismiem. Jebkuru emociju un traumu ar mērķtiecīgu iešanu pie sevis var izdziedināt, nepieciešams tikai nedaudz pārkāpt pāri baiļu, dusmu, vainas apziņas virskārtai. Pārkāpt pāri sev. Lai veidotu savu ģimeni uz spēcīga mīlestības pamata, kuru neviena vētra nespēs iznīcināt.

Jānis un Dace