Nauda ne tikai mūsdienās, bet arī vēsturiski nepareizu priekšstatu dēļ ir kļuvusi par cilvēces galveno vērtību, jo tā šķietami paver durvis uz pilnīgu laimi, uz bezgalīgu iespēju potenciālu. Vismaz tā liekas pirmajā brīdī. Nauda ir kļuvusi par līdzekli, ar kuru pērkam prieku, pozitīvas emocijas un tā kļuvusi par teju katra cilvēka dzīves mērķi, īstās dzīves pamatvērtības atstājot novārtā. Vienlaikus cilvēki no naudas baidās, kļūst dusmīgi tās neesamības dēļ un visu savu nelaimju cēloni saista ar tās neesamības faktu.
Bet vai tiešām tā ir? Vai nauda ir laime?
Par naudu mīlestību un dzīvību nenopirksi. Tāpat arī patiesus draugus. Un nauda pilnīgi noteikti nepabaros tavu dvēseli, ja vien to neizmantosi mīlestības vairošanai. Lai darītu labu ne tikai sev, bet arī citiem. Mums var būt lieli naudas resursi, bet tik un tā jūtamies nelaimīgi un dzīvojam ar sajūtu, ka kaut kas pietrūkst. Ka dzīve joprojām ir tukša. Varam atļauties nopirkt jebko, bet iekšējā sajūta pasliktinās. Viss, ko darām, liekas bezvērtīgi. Jo nav piepildījuma. Nauda pati par sevi laimes sajūtu nedos. To gūstam, ja sekojam savas sirds aicinājumam, – darām to, kas mums pašiem sagādā prieku, ļaujamies mīlestībai, esam ar cilvēkiem, kuri mūs pieņem tādus, kādi esam. Vairojam gaišumu sevī un sev apkārt. Darām mīlestības, nevis naudas dēļ.
Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi saprast, ka nauda ir tikai līdzeklis – instruments, lai mēs to izmantotu savu pamatvajadzību apmierināšanai, bet neuzstādītu to par visas savas dzīves galveno mērķi. Pieņemot uzskatu – “ja man būtu daudz naudas, tad es būtu laimīgs”. Tās ir lamatas. Tas noved pie dzīvošanas nākotnē, pilnībā palaižot garām tagadni un dzīvi šajā mirklī. Neredzam cilvēkus sev apkārt, to, kā izaug mūsu bērni, un virzamies tikai uz vienu mērķi, lai beigās aprastu, ka dzīve ir palaista garām. Laime ir mūsu iekšējais stāvoklis, neatkarīgi no tā, cik naudas mums ir.
Nauda ir kļuvusi par drošības līdzekli, mīlestības mēru un par to visā pasaulē visos laikos var šķietami nopirkt gandrīz visu. Mēs esam aizmirsuši, ka nauda patiesībā rada iluzoru priekšstatu par drošību, jo drošība (tāpat kā laimes sajūta) ir mūsu iekšējā sajūta, tā dzīvo katrā no mums nevis kaut kur ārpusē. Protams, ir jāapmaksā rēķini, jāapmierina vajadzības, tomēr nospraužot naudu kā pamatmērķi – nav iespējams kļūt patiesi brīviem un laimīgiem. Mūsu krampjainā attieksme pret naudu rada iekšēju nebrīves sajūtu un iedzen mūs būrī, kuru paši sev esam izveidojuši. Jo krampjaināk turamies pie naudas, jo vairāk kļūstam atkarīgi no domas, ka tikai nauda mūs spētu darīt laimīgus.
Šāds domāšanas modelis var padarīt mūs par naudas vergiem, ka jebko savā dzīvē sākam darīt (vai tieši pretēji – nedarīt) naudas dēļ. Un īstās dzīves pamatvērtības atstājam pilnīgā novārtā. Atstājam novārtā sevi, savu iekšējo pasauli. Nevis ieguldām naudu zināšanās un sevī, bet pērkam aizvien jaunas lietas, cerot, ka tādējādi jutīsimies laimīgi. Tā nebūs. Vienā brīdī tas iztukšos.
Nauda pati par sevi nav nekas slikts, tā ir vajadzīga ikvienam no mums. Tomēr mūsu attiecības ar naudu ir tās, kuras varam mainīt. Pamainīt veidu, kā mēs redzam naudu. Neuzlikt tai milzīgu smagumu. Šī mūsu pieredze ir nākusi no bērnības un vecāku uzskatiem. Pēckara gados cilvēkiem neatlika laika domāt par patiesajam pamatvērtībām, galvenais – iespēja izdzīvot (pārtika, pajumte). Un nauda to nodrošināja. Mūsu vecāku un vecvecāku uzskats, ka nauda ir tas pats, kas mīlestība – ir dziļi iesakņojies mūsu uzskatu sistēmā, kolektīvajā zemapziņā un uzvedības modeļos.
Pēckara un padomju gados mūsu vecākiem saprotamu iemeslu dēļ neatlika laika mums veltīt to uzmanības un mīlestības apjomu, kāds mums bija nepieciešams, līdz ar ko šo principu nododam tālāk arī mūsu bērniem. Agrāk bija ļoti populārs uzskats – tev taču bija ko ēst un ko vilkt mugurā – kas tad vēl tev bija vajadzīgs? Mīlestība. Bija vajadzīga mīlestība. Un tad nebūtu tik daudz nelaimīgu cilvēku pasaulē, kas nespēj atrast sev vietu, nespēj izveidot attiecības, nespēj tikt ārā no apburtā vāveres riteņa. Nauda, nauda, nauda…Nauda NAV mīlestība. Nekad nav bijusi un nebūs.
Garīguma meklētāji, savukārt, ļoti bieži uzskata, ka nauda ir kaut kas slikts un, ka tā nav saistāma ar garīgām vērtībām. Arī šis uzskats ir veidojies aplamu priekštatu dēļ, pārsvarā tapēc, ka nauda visos laikos ir bijusi izdevīga dažādiem reliģiskiem grupējumiem. Austrumos, savukārt, populārāks ir bijis tās pilnīgs noliegums, visticamāk tādēļ, ka Austrumu prakses ar naudas pelnīšanu nav savietojamas.
Visa mūsu dzīve ir par prioritātēm. Par to, ko liekam pirmajā vietā. Sevi? Naudu? Nauda ir tikai instruments, kuru var izmantot gan mīlestības vairošanai, gan tās iznīcināšanai. Tas, ko ieguldīsi sevī, ir tas, kas tev nāks atpakaļ. Zināšanas nepazudīs. Katrs cents, ko būsi ieguldījis savā attīstībā, dos tev virzienu – ceļam atpakaļ pie sevis. Pie patiesajām vērtībām. Tostarp, arī tik ļoti meklētās prieka, laimes un drošības sajūtas.
Veido attiecības ar sevi, ar cilvēkiem, nevis ar naudu. Lai nepienāktu brīdis, kad esi vecs un saproti, ka tev ir bezgala daudz naudas, bet nav cilvēku, ar kuriem tajā visā dalīties. Esot veci un slimi, mēs būtu gatavi atdot visu, lai mums blakus būtu kāds, kurš par mums parūpējas un mīl.
Velti savu mūžu sev, cilvēkiem sev līdzās, nevis naudai. Lai tavai dzīvei ir jēga. Lai tu atstāj aiz sevis kaut ko patiešām vērtīgu. Mūžu, kuru esi dzīvojis, sekojot savai sirdsbalsij. Izvēloties mīlestību. Uzkrājot un daloties zināšanās, kas palīdz arī citiem cilvēkiem uzlabot viņu dzīves kvalitāti. Palīdzot, atbalstot un iedvesmojot. Esot patiešām laimīgs. Ejot savas sirds ceļu, arī nauda atradīs ceļu pie tevis.
Ko esi izvēlējies tu? Vai tu ej savas sirds, vai naudas ceļu?
Jānis un Dace
