Kauns

Cik bieži gan neuzdrīkstamies daudz ko darīt tikai tapēc, ka mums ir kauns par sevi, kauns par to, kā tas izskatīsies no malas, ko citi padomās. Kauns, ka par mums smiesies, nosodīs, “rādīs” ar pirkstu. Kauna sajūtas dēļ jūtamies iekšēji nebrīvi, neesam pārliecināti par sevi, vienlaikus baidāmies kaut ko izdarīt “nepareizi”. Un tāpēc pat nemēģinām. Baidāmies dejot, kad citi skatās, dziedāt, kad citi dzird, baidāmies sportot un daudz ko citu, jo jau automātiski pieņemam, ka apkārtējie par mums smiesies, mūs nosodīs vai kritizēs. Aizmirstam, ka patiesībā apkārtējiem ir vienalga, ko mēs darām vai nedarām. Un, ja arī gadās, ka kāds pauž nosodījumu vai “nosodoši” skatās uz mums, tad tas ir tikai un vienīgi viņa paša iekšējās kauna sajūtas dēļ. Visbiežāk ir tā, ka neviens no mums īsti bērnībā nav spējuši piedzīvot šo kauna emociju un tā ir ilgstoši tikusi apspiesta. Un, ja kāds izdara to, ko mēs paši kaunētos darīt, tad mums neapzināti gribas šo cilvēku nosodīt. Ka tas ir “slikti” un ka tā taču neviens “nedara”. Jo paši neko tādu sev neatļautu darīt. Un šie stereotipi par “pareizi” vai “nepareizi”, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, mūs iekšēji ļoti savažo. Veido sakropļotu redzējumu gan attiecībā uz sevi, gan citiem cilvēkiem. Padara mūs sasaistītus, stīvus un nedrošus, sākam kritizēt un tiesāt sevi un citus. Sākam likt sevi un citu noteiktos rāmjos. Visu atšķirīgo nosodām, nepieņemam. Lieki piebilst, ka mēs paši sevi tādā veidā turam “būrī”, neļaujot sev darīt to, ko gribētos darīt un pamēģināt. Jo ir kauns un bailes no nosodījuma.Varētu teikt, ka kauns ir viena no fundamentālākajām un vienlaikus vispostošākajām emocijām, jo graujoši ietekmē pilnīgi visas mūsu dzīves sfēras. Kauns veido greizu mūsu izpratni un priekšstatu par citiem un sevi, tostarp, par savu ķermeni utt. Faktiski uz šīs emocijas pamata bieži vien neapzināti veidojam savas dzīves pamatu. Piemēram, ikdienā dzīvojam virskārtā, izjūtot daudz un dažādas bailes, bet aiz tām dziļāk ļoti bieži paslēpusies tieši kauna sajūta, kas katram no mums individuāli tiek “iesēta” jau kopš agras bērnības. Un ne tikai katram individuāli, bet arī kolektīvajā apziņā kauns spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Kauna emocijas saknes vēsturiski ir meklējamas dažādu reliģiju uzplaukuma gados, kad bija nepieciešams sabiedrību ielikt noteiktā rāmī, ar mērķi to kontrolēt. Jo nedrošāki un bailīgāki esam, jo ar mums vairāk var manipulēt. Reliģijām un lielvarām nav vajadzīgi brīvi un domājoši cilvēki. Savā ziņā šajā sakarā arī šobrīd pasaulē nekas nav mainījies.Katram no mums ir sava pieredze par kaunu, ko esam piedzīvojuši bērnībā. Piemēram, vecāki mūs kaunināja mūsu uzvedības dēļ. Kaunināja, ka “zēni taču neraud”, “labas meitenes tā nedara”. Varbūt pat saņēmām kritiku par savu ķermeni, par savu izskatu kā rezultātā sākām no sava ķermeņa kaunēties. Iemeslu var būt bezgala daudz. Vēl vērts atzīmēt, ka pavisam mazi bērni nesaprot “kā tev nav kauna” frāzi. Bērns saprot, ka kaut ko izdarījis “slikti”, tāpēc par to saņem nosodījumu. Tomēr, ja neviens neizskaidro un nepalīdz piedzīvot šo neizprotamo, dedzinošo kauna emociju, bērns nespēj šo emociju izprast. Līdz ar to kaunināt savus bērnus nevajadzētu, jo tas nogulsnēsies bērna zemapziņā, turklāt, destruktīvā veidā. Bērnam veidosies noliegums pret sevi, apkārtējo pasauli, savu ķermeni utt. Tā rezultātā rodas aizmetņi nepārliecinātībai par sevi, nedrošībai utt. Agrā vecumā mums ir ļoti grūti aptvert, kāpēc un par ko tiekam kaunināti. Vecākiem pilnīgi noteikti nebija izpratnes, kāpēc kaut ko nedrīkst darīt, viņi automātiski pakļāvās sabiedrības spiedienam un centās izvairīties no apkārtējo nosodījuma, aizmirstot paši par sevi. Teju katrs no mums bērnībā ir dzirdējis frāzi “to nedrīkst, jo es tā teicu”. Bet kāpēc nedrīkst, neviens sīkāk neizskaidroja. Jo tā ir pieņemts. Kas pieņēma, kas to nosaka, ka tā nedrīkst? Jo visi tā dara? Mēs taču neesam.. visi. Visu šo stereotipu “kokteili” esam saņēmuši mantojumā arī mēs kā bērni un tā tas tiek nodots no paaudzes paaudzē. Mūsu vecākus var saprast, jo viņiem arī nebija pieredzes rīkoties savādāk un viņi neuzdrīkstējās iebilst. Vienkārši darīja tā, kā dara citi. Atšķirīgam būt ir “slikti”. Vajag iederēties. Un tā rezultātā vecāki mūs kā bērnus ielika noteiktā rāmi, pielīdzinot masai, neizprotot to, ka katrs veidojamies kā individuāla personība. Jebkas atšķirīgais un savādāks nozīmē iziešanu no komforta zonas. Un to pašu esam piedzīvojuši arī skolās, mijiedarbībā ar klasesbiedriem, skolotājiem. Iederēties, darīt kā visi, neizlekt. Ja darījām savādāk nekā tika pateikts, saņēmām par to nosodījumu, nesapratni. Tādā veidā ļoti tiek apcirpts radošums, brīvība. Jutām, ka esam savādāki, bet nedrīkstam tādi būt, jo tas ir slikti, nepieņemami. Tas jāapspiež, jāslēpj. Var vēl pievienoties arī vainas sajūta. Ka jūtamies vainīgi par to, kādi esam. Ka nedrīkstam tādi būt. Un noliegums pret sevi pastiprinās vēl vairāk. Tas agrāk vai vēlāk mūs var aizvest vai nu veģetodistonijas, vai depresijas valgos. Kur ir cīņa pašam pret sevi. Visulaiku sevī kaut ko mēģinām apcirpt, iznīcināt, sevi par ko sodīt. Šie uzvedības modeļi ir neapzināti. Balstīti uz pilnīgi aplamiem pieņēmumiem, ko savulaik uzspieduši vecāki, skola, sabiedrība. Kaunināšanas un baiļu dēļ.Vērts paturēt arī prātā, ka kauns noved pie apslāpētas seksualitātes un līdz ar to radošās enerģijas nobloķēšanas. Ja bērnībā vecāki neļāva bērniem pašiem iepazīt savu ķermeni (piemēram, bērns sevi iepazīstot aiztiek un saņem nosodījumu, kaunināšanu, varbūt pat sitienus pa pirkstiem), tad pieaugot var būt grūtības identificēties ar savu dzimumu. Var veidoties riebums un nepatika pret savu ķermeni. It kā seksualitāte būtu kas “pretīgs, slikts”. Šo stereotipu dēļ mēdzam pamatīgi iestrēgt. Dzīvojot rāmī, mēs neesam radoši, esam kā sasieti. Un iekšējā dzirksts, iekšējā uguntiņa noplok. Jūtamies aizvien nomāktāki, depresīvāki. Bieži vien sabiedrībā, redzot cilvēkus, kuri rīkojas ārpus vispārpieņemtām normām, piemēram, dejojot sabiedriskajā transportā, dziedot veikalā, skaļi smejoties publiskās vietās, automātiski pret tiem tiek pausts nosodījums. Reizēm pat gribas no kauna “ielīst” zemē. Bet, ja palūkojamies dziļāk – aiz mūsu vēlmes nosodīt slēpjas nedrošība pašiem par sevi, jo sev paši neko tādu nekad neatļautu darīt. Stāsts ir pašiem par sevi. Vai nebūtu skaisti, ja visi būtu brīvi un darītu daudzas lietas ārpus ierasti stīvās komforta zonas? Tas pilnīgi noteiktu ienestu vairāk smaidus, smieklus un prieku šajā pasaulē. Lai transformētu un pārvarētu šo kauna emociju, vispirms svarīgi to atpazīt. Atpazīt situācijas, kurās tikām kaunināti. Un savu ierasto uzvedības modeli apzināti mainīt. Atļaut sev darīt lietas ārpus vispārpieņemtā. Neļaut kaunam sevi vairs vadīt. Nedot tam noteicošo lomu savā dzīvē. Dziedi, dejo, smejies, vārties rīta rasā, lēkā pa peļķēm, nedomājot to, ko par to domās citi, jo tas atver durvis uz iekšēju brīvību un radošumu. Neesi atkarīgs no citu cilvēku viedokļiem. Dari to, ko sirds aicina darīt. Un neļauj bailēm vaļu. Lai vari dzīvot šeit un tagad. Varam būt brīvi katru dienu, ja vien paši sev to atļaujam. Un ieraudzīt to, cik patiesībā dzīve ir daudzkrāsaina un skaista. Ja vien sekojam savai sirdij, nevis tam, ko “drīkst” vai “nedrīkst” darīt. Neviens cits mūsu vietā mūsu dzīvi izdzīvot nevar. Arī smieties un priecāties ne. Un dzīve bez smiekliem un prieka kļūst pelēka. Izvēlies būt brīvs. Izvēlies būt laimīgs.

Jānis un Dace