Atšķeltās daļas

Kas īsti ir atšķeltās psihes daļas un kā tās apzināt?Atšķeltās daļas ir viss neapzinātais – emocijas un sajūtas, kuras sevī neapzināti atstumjam, neatļaujam sev piedzīvot, sevī noliedzam vai arī atsakāmies sevī pieņemt. Visas atšķeltās daļas kļūst par tā psihes arhetipa daļu, ko sauc par “ēnu”. Ēna iekļauj tos mūsu personības aspektus, ko mums sev grūti atzīt vai sevī pieņemt. Tā ir tumšā puse, kas dzīvo katrā no mums. Un kuru vēlamies paturēt apslēptu, jo – ja mēs ļautu tai vaļu, tas mūs padarītu par “sliktiem” cilvēkiem. Bet tā nebūt nav! Uzsākot iekšēju sadarbību un pieņemot visas savas daļas, tostarp, savu ēnu, kļūstam viengabalaini un tikai tad mūsos brīvi var plūst enerģija visos mūsu enerģētiskajos centros. Nav jācīnās pret to, ko sevī jūtam. Nevienas sajūtas nav sliktas. Katrai no tām ir iemesls. Svarīgi to atpazīt, ieraudzīt un transformēt. Pretējā gadījumā, dzīvojam ar iekšējiem enerģētiskiem sastrēgumiem, kas agrāk vai vēlāk var izpausties arī fiziskā saslimšanā.Atšķeltās daļas veido mūsu enerģētiku, kuru paši bieži vien neizjūtam tiešā veidā. Varam epizodiski izjust neizskaidrojamus dusmu, skumju, baiļu uzplūdus sevī. Nereti jūtamies kā sadalīti. Reizēm var būt sajūta, ka cīnāmies pret neredzamu pretinieku sevī. Nejūtamies kā vienots veselums, jo neļaujam sev apzināt dusmu un citu negatīvo sajūtu patiesos iemeslus. Liekas, ka tas ir kaut kas slikts, ko nedrīkstam sevī sajust. Visbiežāk, to mums iemāca mūsu vecāki, vide, kurā uzaugam. Piemēram, ir sajūta, ka “dusmoties ir slikti”, ka “labi cilvēki tā nedara” utt. No vienas puses – jūtam negatīvo, no otras puses cīnamies pret negatīvo sevī un neatļaujam sev to just. Tas viss rada milzīgu iekšējo spriedzi. Esam kontaktā tikai ar savu “labo” daļu, bet “slikto” sevī nepieņemam, atgrūžam. Visbiežāk šīs daļas neapzināti atšķeļam, jo ir parāk nepatīkami un pat bailīgi ieraudzīt šo “ēnas pusi” sevī. Ir bailes no bailēm, dusmām. Nevēlamies tās pētīt un kur nu vēl pieņemt kā daļu no sevis. Un tā ir taisnība, ka smagāku traumu gadījumos sākotnējo negatīvo sajūtu cēloņu ieraudzīšana var būt pat ļoti sāpīga. Tomēr vienlaikus tā arī ļoti atbrīvo, palīdz novelt to smagumu, kuru ikdienā nēsājam sevī. Ir svarīgi apzināties, ka katrā cilvēkā dzīvo gan “labais”, gan “sliktais”. Parasti mums ir viegli sevī atzīt un pieņemt savas labās īpašības un emocijas, bet visu pārējo – bailes, dusmas, negatīvās pieredzes, greizsirdību, naidu un līdzīga rakstura emocijas nereti cenšamies ignorēt, dzīt projām un reizēm darām visu, lai šīs sajūtas sevī neizjustu. Tā vietā, lai uzdotu sev jautājumus “kāds ir manas sliktās pašsajūtas cēlonis? Kas aiz tā paslēpies? Kāpēc jūtos slikti? Par ko esmu dusmīgs?”, mēs metamies iekšā darbos, sēžam sociālajos tīklos, atrodam sev jebkādu nodarbi, lai tikai nebūtu ar sevi jāpaliek vienatnē un tas viss jāsajūt. Tomēr, ja ilgstošākā laika periodā mēs izvēlamies stumt prom un neizprotam savu negatīvo sajūtu cēloņus, tas viss ar laiku kļūst par mūsu atšķeltajām daļām. Un visas šīs negatīvās un apspiestās jūtas un emocijas nogulsnējas mūsu zemapziņā un ietekmē mūsu lēmumus. Rīkojamies, bet vienlaikus nesaprotam, kāpēc ko un kā darām. Mēdz būt arī tā, ka ir sajūta – ka šīs negatīvās emocijas nevarēsim pārvaldīt un tāpēc izvēlamies nejust neko, jo tā it kā ir vieglāk dzīvot. Un dzīvojam dzīvi, esot kaut kur pa vidu starp prieka, laimes, dusmu un baiļu emocijām. Bieži vien – starp visām vienlaicīgi. Ne īsti prieks, ne īsti skumjas. Remdena un iekšēji ‘pelēka’ sajūta. Esot kontaktā ar savu ēnu, mēs varam izprast un atšķetināt visas mūsu negatīvās bērnības pieredzes, traumas, piedzīvoto vardarbību, bailes, nedrošību, vienaldzību, dusmas, skaudību. Tikt galā ar nepārliecinātību, mazvērtības kompleksiem. Tieši ēnas apzināšana dod mums spēju novilkt robežas ar citiem cilvēkiem, kuri cenšas tās pārkāpt. Atrodot cēloņus savām negatīvajam emocijām un tās transformējot, mēs atkal kļūstam par vienotu veselumu un varam nostāties uz iekšēji stingra pamata. Savas ēnas pārvaldīšana ļauj mums izprast savas vēlmes, vērtības, morāles normas, uzvedības modeļus. Ja neesam kontaktā ar savu ēnu, bieži sapņos varam redzēt dažādas eksotiskas figūras, kā piemēram pūķus, čūskas, briesmoņus un dažādus citus šķietami baisus tēlus. Tas ir veids, kādā zemapziņa cenšas ar mums sazināties un izveidot kontaktu. Lai tiktu sadzirdēta. Mūsu ēna satur arī milzīgu radošo enerģiju, kurai piekļūt varam tikai šīs negatīvās emocijas transformējot. Vēl svarīgāk, ēnas daļas transformācija atbild par mūsu seksuālo enerģiju, jo tikai pēc transformācijas tā var veselīgi un brīvi plūst. Pārstājam veidot seksuālas attiecības caur dusmām, atriebību, vēlmi otru pazemot, bet ļaujam tām pārdzimt pavisam veselīgā veidā un jaunā kvalitātē. Caur mīlestības, nevis agresijas prizmu.Piemēram, ļoti bieži zēni, kurus mātes audzina vienus – neapzināti saņem noliegumu enerģētiskā veidā “tu esi pretīgs, jo būsi tāds pats kā tētis”, “vīrieši ir pretīgi kā suga” utt. Un, kad pieaugam, tā arī raugāmies pasaulē – jūtamies pretīgi, atšķeļam savu seksualitāti, savu dzimumu un vienlaikus izgāžam dusmas un naidu attiecībās ar sievietēm, redzot tās ka objektus savu vajadzību apmierināšanai un vienlaikus pazemošanai. Jo savulaik pazemojumu un noliegumu piedzīvojām no savām mātēm. Savukārt, meitenes ļoti bieži nesaņem vajadzīgo akceptu no mammas – piemēram, par ķermeni, par to, ka būt sievietei ir forši, ka sieviete nav kaut kas zemāks par vīrieti, bet ir personība pati par sevi. Ja saņemam noliegumu, kritiku, īpaši par ķermeni, izveidojas milzīgi mazvērtības kompleksi. Seksualitātei ļauties nevaram, jo to noliedzam un apspiežam kā kaut ko ļoti sliktu. Liekas, ka tas ir kaut kas pretīgs, neatļauts, netīrs. Un seksuālā enerģija, kas vienlaikus ir mūsu radošā enerģija, nevar mūsos brīvi plūst. Savukārt, ja dzīvojam, neesot kontaktā ar savu “labo”, gaišo daļu, ikdienā jūtamies dusmīgi, bailīgi, nepārliecināti par sevi, izjūtam mazvērtības kompleksus, kurus kompensējam ārējā pasaulē ar lietām, meliem, līdzatkarīgām attiecībām. Parasti šīs nepārvaldītās dusmas izgāžam uz līdzcilvēkiem bez pamatota iemesla. Neredzam dzīvei lielu jēgu un neizjūtam arī nekādu prieku no dzīves. Neesot kontaktā ar savu gaišo daļu, varam piedzīvot dažādus neizskaidrojamus depresīvus stāvokļus, kas, ilgstoši nerisināti, var novest pie bipolārājiem traucējumiem un pat depresijas. Redzam pasauli caur baiļu, dusmu, vienaldzības prizmu. Vājās enerģijas plūsmas dēļ, bieži jūtamies tukši un nospiesti.Viss šajā pasaulē ir par un ap enerģiju. Mēs visi esam enerģētiskie uztvērēji un raidītāji un bieži vien, mijiedarbojoties ar citiem cilvēkiem, pārņemam sevī arī citu cilvēku atšķeltās daļas. Piemēram, sākam uzvesties tieši tāpat kā viņi, pat neapzinoties, kāpēc tā rīkojamies. Piemēram, gaišu cilvēku klātbūtnē jūtamies gaišāki. Negatīvi noskaņotu cilvēku klātbūtnē iekšējā pašsajūta pasliktinās. Citu cilvēku atšķeltās daļas tranformēt nevaram, jo tās neveido mūsu pieredze, bet ir pārņemtas, kā savējās. Tāpēc tik svarīgi atpazīt. Kas ir tavs, kas nav. Turēt savu enerģētisko telpu tīru. Svarīgi ir sevi pieņemt tādu, kādi mēs esam, neignorējot un neatšķeļot nevienu no šīm daļām, esot pilnīgā kontaktā ar sevi visu. Gan ar “labo”, gan ar “slikto” daļu sevī. Un vienlaikus vērts paturēt prātā, ka ne viss sliktais ir slikts. Šīs emocijas visbiežāk ir radušās negatīvās dzīves pieredzes, audzināšanas, traumu un pāridarījumu rezultātā. Un tieši tāpēc arī jūtamies sadalīti, sadrumstaloti, nestabili. Tikai paši varam to mainīt.Bez savas ēnas puses pieņemšanas, nevarēsim piedzīvot noturīgus laimes un prieka mirkļus savā dzīvē. Tāpat, nepieņemot savu ēnas daļu, nevarēsim novilkt stingras robežas mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, jo dzīvosim ar apziņu, ka labi cilvēki visiem palīdz, ka atteikt ir slikti utt. Un agrāk vai vēlāk nonāksim situācijā, kur citi mūs izmanto, jo paši vien to pieļausim. Un vienlaikus jutīsimies enerģētiski tukši, bez spēka, varbūt pat sāks krāties iekšējs rūgtums, aizvainojums. Garīguma meklētāji savukārt nevarēs noturēt augstās vibrācijas ilgstoši, jo neatpazītā ēnas daļa centīsies izlauzties ārā un novilks mūs atpakaļ daudz zemākās vibrācijās. Tā ieraus mūs tik ierastās shēmās un ego spēlītēs, arvien vairāk attālinot mūs no prieka, laimes un milestības mirkļu piedzīvošanas.Vai esi kontaktā ar savu ēnu? Vai vari pieņemt savas atšķeltās daļas? Vērts paturēt prātā, ka neko no šī visa nedarām speciāli un apzināti. Nošķeļam to, kas psihei pārāk sāpīgs. Tomēr vienlaikus, tikai šķetinot, varam kļūt pa īstam brīvi. Vairs nedzīvot baiļu un bezspēcības prizmā, bet visu ieraudzīt daudz patiesāk. Lai sevi pieņemtu. Lai sevi iemīlētu.

Jānis un Dace