Visās dzimtās un attiecībās starp cilvēkiem ļoti bieži ir sastopams šāds lomu – upuris, glābējs, varmāka – sadalījums. Un iesaistītās puses šīs lomas maina atkarībā no situācijām. Šīs lomas spēlējam neapzināti. Iesaistīšanās šādā trijstūrī, galvenokārt, ir saistīta ar mūsu dzīves laikā uzkrāto pieredzi – ar vidi, kurā esam uzauguši, kā arī ar to, kā audzināti mūsu vecāki, vecvecāki utt. Izkāpt no šī trijstūra nav nemaz tik viegli, kā sākotnēji varētu likties. Un līdzīgi kā pretpoli pievelkas, arī šīs lomas viena bez otras pastāvēt nevar. Ļoti svarīgi ir šo modeli vispirms apzināties un atpazīt, attiecīgi tad arī varam to mainīt.Upuris. Cilvēkiem, kuri ‘spēlē’ šo lomu, mijiedarbojoties ar citiem, ir raksturīgi visu laiku paust to, ka viņš jūtas slikti, ir neapmierināts, apvainojies, aizmirsts, nevienam nav vajadzīgs utt. Upura galvenā vajadzība ir vēlme pēc uzmanības, vēlme tikt pamanītam un būt svarīgam. Lai to saņemtu, upuris ļoti bieži mēdz izraisīt līdzcilvēkos vainas apziņu, pēc tam manipulē, iežēlina un beigās arī panāk to, ko vēlas. Un tiklīdz līdzcilvēkos tiek izraisīts žēlums, līdzcilvēki sāk darīt to, ko parastos apstākļos nedarītu. Sāk spēlēt līdzi upurim. No vienas puses, ir žēlums pret upuri, no otras – upuris ar savu uzvedību raisa arī neapzinātas dusmas, agresiju. Un gribas izvairīties no šādas saskarsmes. Vienlaikus rodas arī sajūta, ka esam slikti cilvēki, ja upurim ‘nepalīdzam’. Šī upura jeb cietēja loma visbiežāk ir mūsu audzināšanas rezultāts, kur jau no agras bērnības vecāki mūsos izraisīja vainas apziņu, lai panāktu mūsos vēlamo uzvedības modeli, un parasti arī paši šajās lomās dzīvojuši visu savu dzīvi. Viņu redzējumu vēlāk pārņemam kā savējo, vairs neredzot sevi tādu, kādi mēs patiesībā esam. Ļoti raksturīgas frāzes, ko vecāki mēdz izmantot bērnu audzināšanā, neapzināti audzinot upuri – “ja tu mani tiešām mīlētu, tad tu tā gan nedarītu”, “es tev visu dzīvi esmu ziedojusi, bet tu …”, “kā tu vari tā izturēties pret savu māti/tēvu”, “kā tu vari būt tik nepateicīgs” utt. Un bērnā rodas konflikts. No vienas puses, bērns grib iepazīt pasauli, uzkrāt savu pieredzi, no otras puses – ja nerīkojas saskaņā ar to, kā sagaida vecāki, tātad vinš vecākus ‘nemīl’. Un tā kā bez vecākiem bērns šajā pasaulē izdzīvot nevar, viņš pielāgojas vecāku vēlmēm, dara tā, kā vecākiem ir labi, baidās rīkoties savādāk, baidās paust savu viedokli, sāk izdabāt. Pieaugot šis modelis turpinās. Tieši tāpat bērns būdams jau pieaudzis rīkosies arī attiecībā uz citiem cilvēkiem, jo nemāk savādāk. Nav pieredzes, ka var rīkoties arī citādi. Manipulēs, iežēlinās, sagaidīs, ka viņam tiek izdabāts. Aiz tā visa – liels iekšējs tukšums un izmisīga vēlme būt mīlētam.Upuris dzīvo ar sajūtu, ka viņam visi dara pāri. Visbiežāk upuris nemeklēs veidu, kā no savām problēmam izkļūt, bet žēlosies par to, cik dzīve un cilvēki ir slikti. Upuriem palīdzēt parasti ir ļoti grūti, ja pat neiespējami, jo upurim ir ļoti grūti pieņemt palīdzību. Vēl vairāk – upurim šāds destruktīvais izdzīvošanas modelis kļuvis par normu, un ja ciešanas paņemtu prom, tas radītu lielu iekšēju trauksmi. Ja viss ir labi, upuri tik un tā meklē veidu, par ko varētu raizēties, uztraukties utt. Upuri bieži sūdzas par valdību, naudas trūkumu, darbu, nelaimīgu mīlestību, kaimiņiem, radiniekiem. Savukārt, vardarbības gadījumos upuris parasti vainos sevi – ka ar savām darbībām vai attieksmi ir provocējis varmāku. To ļoti bieži varam novērot seksuālās vardarbības gadījumos – upuris ļoti bieži pats sevi uzskata par vainīgo, ka notikušais ir tikai viņa atbildība un mēģina varmāku ‘piesegt’, attaisnot. Aiz tā – milzīgas bailes. Labāk atbildību uzņemties pašam, nekā piedzīvot varmākas dusmas vai atriebību. Varmāka, savukārt, ir tas, kurš upurim dara pāri – ļaunais tēls. Upuris ar visu savu būtību un enerģētiku piesaista un meklē cilvēkus, kuri viņam dara pāri, jo šīs lomas ieņēmējiem zemapziņā tieši tas arī ir vajadzīgs. Abas šīs lomas ir neiespējami atdalīt, jo tiklīdz upuris ir panācis to, ko vēlas, viņš automātiski kļūst par varmāku un līdzcilvēks, kurš pilda šo pasūtījumu, savukārt, kļūst par upuri. Šīs ir ļoti līdzatkarīgas attiecības, kurās viens otru enerģētiski piesaista, jo zemapziņā abiem tas ir nepieciešams. Vienlaikus varmāka ļoti bieži nemaz neapzinās, ka dara pāri citiem. Visbiežāk varmāka pats bērnībā ir piedzīvojis varmācību un šo uzvedības modeli neapzināti turpina. Jo savādāk nemāk. Tā ir vienīga viņa pieredze, kas pārņemta no agresīviem vecākiem un šāda audzināšanas veida.Glābēja lomu spēlē cilvēki, kuri glābj upuri no varmākas. Piemēram ģimenēs, kurās ir alkoholiķis, līdzcilvēks parasti pilda vienlaicīgi gan glābēja, gan upura lomas, savukārt, alkoholiķis pilda varmākas lomu. Parasti visas šīs lomas ir sasaistītas un mainās atkarībā no situācijām. Alkoholiķis kādā brīdī var kļūt par upuri un līdzcilvēki – par varmākām utt. Ļoti līdzatkarīgs attiecību modelis, no kura ārkārtīgi grūti izkāpt ārā. Tomēr palīdzēt nevaram, ja alkoholiķis palīdzību nepieņem. Glābējam parasti ir klusa cerība, ka varbūt izdosies to mainīt, bet kamēr upurim nav vēlmes tikt no tā laukā, tā ir bezjēdzīga skriešana pa apli. Apburtais loks, kurā ar laiku pilnībā izdegam, paši sevi iznīcinot.Glābējam ir ļoti izteikta vēlme visus “glābt”, visiem palīdzēt – vienlaikus sevi atstājot absolūtā novārtā. Līdz ar to, visbiežāk aiz aktīvās vēlmes glābt citus slēpjas tas, ka palīdzība vajadzīga pašam. Neapzināti darām citiem to, kas mums pašiem tik ļoti vajadzīgs, tomēr nav kam pajautāt palīdzību. Un bieži vien jūtamies izmantoti, nenovērtēti. Tapēc būtu vērts sev uzdot svarīgus jautājumus. “Kur palīdzība vajadzīga man pašam?” “ Kā es pats jūtos?” “Kas ir tas, kas man tik ļoti pietrūkst?” “Ko es varu darīt, lai to mainītu?” Un tikai tā palēnām varam izkļūt no glābēja lomas. Lai akcentu tomēr liktu uz sevi , tikai tad – par citiem. Jo tikai palīdzot sev, mēs varēsim palīdzēt citiem. Un tādējādi pasargāsim sevi no emocionālas un psiholoģiskas izdegšanas.No šī līdzatkarīgo attiecību trijstūra ir ļoti grūti izkļūt, jo visas šīs lomas – upuris, glābējs, varmāka – nepārtraukti mainās. Sliktākais ir tas, ka šajā mijiedarbībā neviens nerīkojas tā, kā vēlētos rīkoties patiesībā, bet tā vietā pilda līdzcilvēku “pasūtījumus”. Upuris neapzināti meklē varmāku, glābējs neapzināti meklē upuri, savukārt varmākam vajadzīgs upuris, kuram darīt pāri. Un visi vienlaikus jūtas nelaimīgi.Visas šīs lomas gandrīz vienmēr ir iegūtas audzināšanas rezultātā, jo tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Ja to nepamanām, neatpazīstam – šī lomu spēlēšana aizved mūs ļoti tālu no tā, kādi patiesībā esam. Dzīvojot šajā trijstūrī, nav iespējams ieraudzīt nedz sevi, nedz citus. Nav iespējams kļūt brīvam – cilvēkus un situācijas ieraudzīt objektīvi, jo lūkojamies uz sevi vai citiem caur ‘saplēstām brillēm’. Bieži vien tā tiek nodzīvots viss mūžs – nesaprotot, kāpēc ko un kā darām. Un aizmirstam par sevi. Aizmirstam, ka tikai paši vien esam savas laimes vai nelaimes kalēji. Atkarībā no tā, ko paši sev izvēlamies. Kā no šīm lomām izkļūt?Ārkārtīgi svarīgi ir saprast to, ka šīs attiecības ir destruktīvas. Apzināties, ieraudzīt to, ko no mums sagaida līdzcilvēki un ko vēlamies mēs paši. Nelikt sevi pēdējā vietā. Neizvirzīt sevi kā centru, ap kuru jāriņķo visiem pārējiem. Atkarībā no tā, kādu lomu esam uzņēmušies – svarigi sev uzdot tik ļoti svarīgos jautājumus “Ko es varu darīt, lai justos labi?” “Kā es pats varu sev palīdzēt?” “Kāpēc man vajag visus glābt?” “Kāpēc man vajadzīga varmākas loma?” Kādu funkciju manā dzīvē tā pilda?” “Kādu iekšējo tukšumu ar to mēģinu aizpildīt?” “Kur es pats sevi gribu sodīt?” “Ko varu darīt, lai sevi iemīlētu un pieņemtu?” utt.Izkāpt un neiesaistīties nevienā no lomām, nepildīt pasūtījumu. Kļūt par savas dzīves noteicēju. Raudzīties uz dzīvi ar prieka un mīlestības acīm, pieņemot dzīvi tādu, kāda tā ir. Bez maskām, bez vērtēšanas.
Jānis un Dace
Enerģija
