Prāts un sirds

Prāts un sirds

Dzīve mēdz mums sagādāt dažādus smagus pārbaudījumus un krīzes situācijas – slimības, tuvu cilvēku nāvi, nodevību, vienaldzību. Ir daudz par smagu to piedzīvot, tāpēc aizveram savu sirdi ciet un sākam dzīvot galvā. Lai nejustu sāpes. Tomēr sāpes ir jāizsāp, jāpiedzīvo un jāatlaiž. Caur sirdi. Galva sāpes nesaprot, tā rada ciešanas. Dzīvojot galvā aizmirstam par to, ka dzīvi var uztvert arī pavisam citādāk – caur sajūtām, caur sirdi. Tikai atsevišķos brīžos, esot dabā, klausoties mūzikas skaņās, nedaudz izjūtam kādas citas enerģijas klātbūtni, bet jau mirkli vēlāk esam atpakaļ galvā un turpinām atrasties domu virpulī. Atkal nokļūstot paši sava prāta un domu cietumā.

Prāts ir lieliski piemērotas dažādu shēmu veidošanā, tomēr dzīvojot galvā – nekad nespēsim ieraudzīt šo pasauli un cilvēkus sev līdzās pa īstam – ar sirds acīm. Ja dzīvojam tikai galvā, mēs aprobežojamies, koncentrējoties uz sava ego vajadzībām. Vienlaikus dzīvojam stereotipos, pieņēmumos, vienas un tās pašas domas domājot atkal un atkal. Spriedelējam par citiem, kritizējam, nosodām, aizmirstot to, ka arī paši neesam nevainojami. Reizēm sākam dzīvot tā, lai atstātu iespaidu uz citiem – ko citi padomās, ko citi teiks un kā tas izskatīsies no malas. It kā tam būtu kāda nozīme. Varam arī justies pārāki par citiem, lai gan patiesībā mokamies ar mazvērtības kompleksiem.

Iekšēju mieru un mīlestību ar prātu piedzīvot nevarēsim. Nekad nebūs sajūta, ka dzīvojam pa īstam. Galvā dzīvo arī galvenais mūsu izaugsmes traucēklis – bailes. Ja dzīvojam bailēs, tad pārējās sajūtas tiek apspiestas un savā ziņā varam kļūt par staigājošiem robotiem, ar kuriem ļoti viegli var manipulēt. Daudz ir dzirdēts par dzīvošanu ar atvērtu sirdi, bet baiļu dēļ to pat neuzdrīkstamies, jo mūsu smadzenes baro mūs ar “novecojušu” informāciju par to, ka atkal sāpēs. Ka nedrīkstam nevienam uzticēties un pa īstam pielaist sev klāt.

Smadzenes ir ļoti ierobežotas. Tās nesaprot to, kā ir veidota pasaule un to, ka ir daudz kas vairāk par racionāli pieņemtiem lēmumiem un līdz sīkumiem izplānotu dzīvi. Esot kontaktā ar savu sirdi, sajūtām, impulsiem, mēs iegūstam arī pilnīgi citu pieredzi, kā uztvert dzīvi un cilvēkus sev apkārt. Ja vēlamies dzīvot pa īstam un vecumdienās neapjaust, ka dzīve nodzīvota veltīgi, ir jāatver sirds enerģijas kanāls un jāļauj visam caur to plūst. Lai mūsu sirds kļūtu par galveno pasaules uztveres avotu, bet prāts būtu tikai kā lielisks palīgs un papildinājums.

Bieži vien arī vecāku negatīvās pieredzes un dzīvošanu galvā esam pārņēmuši kā savējo. Tomēr tikai caur sirdi mēs varam notiekošo pieredzēt un pa īstam “satikt” dabu, mijiedarboties ar līdzīgiem cilvēkiem, gūt bezgala skaistas dvēseliskās pieredzes, pamosties un beidzot sākt dzīvot pa īstam. Tas nenozimē, ka mūs neviens nesāpinās, bet tikai sāpes piedzīvojot, mēs dziedinām sevi un pakāpeniski atveram pilnīgi jaunus apvāršņus un apziņas līmeni. Tikai ar sirdi mēs varam satikt sevi, ļauties jūtām un emocijām, veikt dziedinošus transformācijas procesus.

Dzīvojot galvā, mēs nekad neesam tagadnē un tieši šajā mirklī. Patiesībā šis mirklis ir viss, kas mums ir. Galva reizēm mums liek atcerēties “vecos, labos” laikus, kad zāle bija “zaļāka” un paši jutāmies dzīvāki. Patiesībā tās ir atmiņas par periodu, kurā nedzīvojām galvā, bet ļāvāmies mirklim un ļāvām sev darīt to, ko sirds aicina. Katrs mirklis ir piedzīvošanas vērts. Jo vairāk esam tagadnē, jo vairāk sevi sajūtam. Nepieņemam kļūdainus galvas lēmumus, kurus vēlāk nožēlojam.

Nereti galvā mēdzam uzburt mītiskas ainiņas par nākotni, kurā kaut ko sasniedzot mēs būsim laimīgi un jutīsimies labi, tomēr tas ir kārtējais mūsu prāta izliktais slazds, lai mēs neļautos tagadnei, neļautos sirdsbalsij un emocijām. Tieši šī iemesla dēļ visgarākais ceļš mūsu dzīvē ir tikai dažus desmitus centimetru garš – pārceļoties no dzīves galvā uz dzīvi sirdī. Lai nokļūtu atpakaļ pie sevis, pie savas patiesās būtības, atstājot pagātni pagātnei un nākotni miglā tītu. Ļaujoties plūsmai un neparastajiem pārsteigumiem, ko mums sarūpē dzīve.

Galvā dzīvojoši cilvēki bieži vien izjūt zināmu augstprātību un noliegumu pret atšķirīgo. Baidoties no neizskaidrojamā, neprognozējamā. Bet galva nekad nesapratīs sirdi, jo mēģinās visu izskaidrot racionāli, tai nav tāda redzamība un jauda. Galvai vajadzīga kontrole, savukārt dzīvošana sirdī nozīmē ļaušanos un paļāvību. Ja esam panākuši savas sirds un savas galvas sadarbību, tad paši sev kļūstam par milzīga spēka avotu.

Daudzās garīgajās praksēs mēdz runāt par trešo aci, kas nav nekas cits kā sirds ar impulsiem un milzīgu gaismu, kas dzīvo katrā no mums. Vairs nedzīvojam sadrumstaloti, ārpus sevis. Bet esam harmonijā ar sevi. Spējam pārvaldīt abus un zinām, kurā brīdī jāļauj vaļu sirdij, kurā – prātam. Ja izvēlamies visu kontrolēt, nevis ļauties notiekošajam, pārstājam sevi sajust. Varam piedzīvot depresiju un tai līdzīgus stāvokļus. Tikai dzīvojot galvā var sajukt prātā. Sirdī sajukt nevaram.

Lai atjaunotu kontaktu ar savu sirdi ir dažādas meditācijas un vizualizācijas tehnikas, tomēr vispirms ir jātransformē visas negatīvās bērnības pieredzes, lai atverot sirds kanālu, sirds neturpinātu sāpēt, aizdzenot mūs atpakaļ uz dzīvi galvā, neko vairs nejūtot. Daudzi garīguma meklētāji, nejūtot atšķirību starp galvu un sirdi, meditācijas un ceļu pie sevis veic prātā. Tomēr gan meditācijas, gan vizualizācijas galvā ir nedzīvas un tām nav sakara ar atgriešanos pie savas būtības. To, ko darām, ir jāsajūt savā sirdī, nevis galvā. Tikai tad tam būs nozīme. Tikai tad tas būs pa īstam.

Var būt arī tā, ka sirds kanāls ir atvērts daļēji. Spējam ieraudzīt dabas skaistumu, izjūtam emocijas, dejojam, dziedam un radošā enerģija mūsos it kā plūst. Bet, ja sirds ir atvērta daļēji, mēs nevarēsim piedzīvot savas dvēseles pamošanos, pasakaini skaistos dvēseliskos stāvokļus. Lai spētu to piedzīvot un sajust, ir nepieciešams galvu “atslēgt”.

Kā tikt ārā no galvas?

Ir brīži, kad mums izdodas apturēt aktīvo domu plūsmu un tie ir mirkļi, kuros izjūtam milzīgu mieru. Šo miera sajūtu varam panākt ar dažādām prāta nomierināšanas tehnikām, pēc kurām jūtamies dzīvāki, sajūtam sevi, savu iekšējo kodolu. Ir daudz un dažādas domu vērošanas tehnikas, kurās paši varam it kā palikt malā un vienlaikus ļaut savai sirdij atdzīvoties, sāk just, ļauties sajūtām. Kaut nedaudz gūstot ieskatu sirds potenciālā atpakaļceļa vairs nav, jo līdzko ieraugām sevī šo bezgalīgo potenciālu un gaismu, darām visu, lai vairs nedzīvotu galvā. Un bailēm vairs nav vietas mūsu dzīvē. Kad sākam dzīvot ar sirdi, mēs kļūstam par mīlestību. Dziedinot gan sevi, gan citus.

Kādu ceļu esi izvēlējies tu?

Jānis un Dace