Seksualitātei, kas mūsos plūst, ir daudz un dažādu iemeslu un tikpat daudz neskaidrību saistībā ar to. Vairums no mums seksu izmanto ķermeņa stresa un spriedzes atbrīvošanai, tomēr saskaņā ar visuma radīšanas koncepciju pašā pirmssākumā sekss starp vīrieti un sievieti ideālos apstākļos plūst caur mīlestības prizmu. Sekss – mīlestības došanai, saņemšanai, vienlaikus savienojoties ar milzīgo mīlestības enerģijas lauku, ko bieži dažādās kultūrās sauc par saplūsmi ar dievišķo.
Mūsu visu fiziskos ķermeņus ir radījuši sieviete kopā ar vīrieti. Arī visi esam piedzimuši sievietei. Mums katram izveidojas priekšstats par mūsu fizisko ķermeni, ļoti bieži šo uztveri ietekmē ķermenī esošā informācija un kolektīvā zemapziņa, kuru, savukārt, caurvij reliģiskā nots. Vienlaikus mums ir ļoti spēcīga saikne ar vecākiem un šo saiti pārraut ir visai sarežģīti.
Mūsu apziņa var doties bezgala plašos ceļojumos, kļūt par radīšanas enerģiju, lielo pirmsākumu un tīru mīlestību, tomēr ķermenis un seksualitāte šādos apziņas stāvokļos bieži vien tiek noliegta un apspiesta, jo tas mūs it kā “velk” uz leju. Ejam garīgu ceļu, bet vienlaikus dzīvojam daļējā vai absolūtā ķermeņa noliegumā. Par iekšēju līdzsvaru un harmoniju šajā gadījumā ļoti grūti runāt.
Seksualitāte, ejot garīgo ceļu, var šķist kā primitīva, garīgumu izslēdzoša “blakne”. Ja esam garīgi, seksualitātei zūd jēga. Tā vairs nav nepieciešama. Šādi uzskati izveidojušies gan audzināšanas, gan vēsturisku iemeslu, tostarp, reliģiju dēļ. Patiesībā mīlestība un sekss starp vīrieti un sievieti arī ir tas garīgums un atgriešanās pie pirmssākuma enerģijas.
Visi šie ķermeniskie un enerģētiskie bloki mūs ietekmē tik ilgi, kamēr vien netiek transformēti un atrisināti. Varam dzīvot apziņas stāvokļos, ka viss ir ilūzija, sapnis, tomēr tad mums jādzīvo izolācijā, lai neaktivizētu ķermenī esošo informāciju un blokus. Lai nesaskartos ar “kairinātājiem” ārējā pasaulē, kas mūsos izsauc dusmas, izsit no līdzsvara utt. Nereti visa tā iespaidā sākam justies iekšēji sašķelti, iespiesti savos ķermeņos, ķermenis kļūst kā apgrūtinājums, kas neļauj mums pacelties augstajās vibrācijās. Kas it kā traucē mums būt tiem, kas patiesībā esam.
Mūsdienās lielākā daļa pāru seksualitātes pilnbriedu piedzīvo attiecību sākumā jeb tā saucamajā iemīlēšanās posmā. Tas ir brīdis, kad liekas, ka nekā cita pasaulē – izņemot mīļoto cilvēku – neeksistē un vēlme dot ir lielāka par vēlmi ņemt. Tomēr ar laiku šī seksualitāte samazinās. Ipaši tas novērojams pēc bērna vai bērnu piedzimšanas. Kad sieva ar vīru sāk atsvešināties, seksualitāte sāk plūst aizvien mazāk, līdz izzūd pavisam. Tā rezultātā pāra atiecības ar laiku veidojas par draudzīgām, vai pat pavisam vēsām, kurās katrs ir par sevi.
Enerģētiskā līmenī vīrs un sieva sāk dzīvot kopā kā brālis ar māsu (vai kā tēvs ar meitu, vai kā māte ar dēlu). Bieži vien sieva arī vīru uzrunā par tēti, vai vīrs sievu par mammu. Seksa vairs nav, jo ar “mātēm” vai “tēviem” seksualitāte ir pretdabiska, ar mātēm un tēviem mēs “neguļam”. Šādās attiecībās seksualitāte tiek pilnībā apspiesta un atšķelta. No malas izskatās, ka ģimene ir kopā un laimīga, tomēr problēmas šajā jomā cilvēkus ļoti atsvešina. Visbiežāk notiek tā, ka neviens no pāra par šiem jautājumiem nerunā, izliekoties, ka viss taču ir kārtībā. Mēdz būt tā, ka vienam no pāra šie jautājumi šķiet aktuāli, bet otrs nav gatavs neko risināt. Gala rezultātā, viens no pāra šo jomu sāk sakārtot ārpus ģimenes, veidojot attiecību trijstūrus utt. Un savstarpēja atsvešinātība pieaug vēl vairāk. Pats skumjākais ir tas, šādās ģimenēs izaug nelaimīgi bērni. Ja sieviete un vīrietis jūtas nelaimīgi šajā attiecību modelī, nelaimīgi jūtas arī viņu bērni.
Mūsu vecāki un vecvecāki nereti ir nodzīvojuši kopā visu mūžu, materiāli rūpējoties par saviem bērniem, visu nepieciešamo nodrošinot, tomēr starp pašiem šī emocionālā saikne un seksuālās attiecības tā īsti nekad nav bijušas. Apspiesta seksualitāte var izraisīt daudz un dažādas ķermeņa problēmas – enerģijas sastrēgumi nobloķē visu kermeni, ķermenī var rasties dažnedažādas veģetodistonijas radītās reakcijas un ilgstoša neizlāde var izraisīt arī fiziskas saslimšanas. Jo ilgstošāk seksuālā enerģija tiek apspiesta, jo lielāks ķermeņa bloks izveidojas. Ar laiku radošā enerģija neplūst vispār un nav arī nekādas vēlmes vairs kaut ko darīt šajā jomā.
Piemēram, pie apspiestas seksualitātes var rasties arī virkne citu negatīvu ķermeņa reakciju – dedzinošas sajūtas kājās, pēdās, sāpes muguras lejasdaļā, vīriešiem sāpes sēkliniekos, sievietēm – vēdera lejasdaļā, sāpīgi velkoša sajūta augšstilbos. Ja ilgstoši darām pāri ķermenim, var rasties arī nopietnākas problēmas, kā rezultātā nepieciešama pat ķirurģiska iejaukšanās.
Ļoti svarīgi būtu censties šo seksualitāti atjaunot, jo tikai tā ir iespējams redzēt blakus esošo cilvēku bez lomām un projekcijām, redzēt tādu, kāds viņš patiesībā ir. Ja starp vīru un sievu ir apspiesta seksualitāte, tad viens vai otrs sāk vainot sevi, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, kas noved pie mazvērtības kompleksiem un ļoti zema pašvērtējuma. Vīrietis vairs nejūtas kā vīrietis un sieviete nejūtas kā sieviete. Mīlestība izplēn. Tā vietā rodas tukšums un vientulības sajūta.
Ļoti bieži šādā ģimenes modelī sieviete kļūst par apkalpojošo personālu, savukārt, vīrietis par materiālo apgādnieku. Mēdz būt arī tā, ka sieviete uztur ģimeni, pilda visas vīrieša funkcijas, savukārt, vīrietis enerģētiski kļūst par bērnu (mātes un dēla modelis). Sieviete nejūtas sevī labi, jo tā pilda lomu, kura viņai nebūtu jāpilda. Sāk zaudēt sevī sievišķību. Ja vīrietis ir tikai materiālais apgādnieks, kas nodrošina ģimenei iztiku, tad viņš mājās vairs nesaņem to siltumu un mīlestību, kura viņam tik ļoti ir vajadzīga. Kopā būšanas un seksa neesamība ir galvenais iemesls sānsoļiem un attiecību pakāpeniskai izjukšanai. Bērnu dēļ šādi var nodzīvot kopā visu mūžu, bet svarīgi apzināties to, ka šādā veidā ļoti sabojājam savus bērnus, jo viņi šo modeli ienesīs arī savās dzīvēs, kad būs pieauguši. Ka ir normāli dzīvot bez mīlestības, ka ir normāli nebūt laimīgiem. Šādā stāvoklī laimīgus un brīvus bērnus radīt nevaram. Pēc tam arī bērnam pieaugot – viņiem arī būs milzīga apspiesta seksualitāte. Tāda ir viņu iegūtā pieredze.
No bērnu viedokļa raugoties, bērni sāk justies atbildīgi par saviem vecākiem, kas viņiem uzliek milzīgu psiholoģisko slodzi. Bērni zemapziņā vaino sevi pie tā, ka vecāki nav laimīgi savā starpā. Viņiem liekas, ka tā ir viņu vaina. Bērnam pieaugot, viņš turpina dzīvot ar milzīgu vainas apziņu un atbildību par visu, mazvērtības kompleksiem. Bērns meklē veidus, kā sevi pierādīt, apliecināt, bet iekšēji jūtas ļoti bailīgs un nedrošs.
Apspiestas seksualitātes visdziļākais kolektīvās zemapziņas iemesls ir meklējams reliģijās – to, ka seksualitāte ir kaut kas slikts, to, ka vīrieša misija ir radīt bērnus, bet pēc tam kopā ar sievieti laimīgi vairs būt nevar. Otrs iemesls, ar kuru mēs apzināti varam tikt galā – neuzlikt otram cilvēkam lomas. Ne mātes lomu sievai, ne sievas lomu meitai, ne vīra lomu dēlam, ne tēva lomu vīram. Jo parasti vecākiem, kuriem būtu kopā jādzīvo mīlestībā, bet savstarpējās attiecības kā pārim ir izjukušas – ciešas attiecības sāk veidoties ar pretējā dzimuma bērniem. Starp meitu un tēvu izveidojas vīra un sievas attiecības. Starp dēlu un māti – tieši tāpat. Jo nav saiknes starp abiem pieaugušajiem un šo tukšo vietu automātiski ieņem bērns.
Ļoti bieži gadās, ka sieva pēc bērna piedzimšanas vīrietim asociējās ar māti un viņš pats enerģētiski kļūst par savu simbolisko iekšējo bērnu, kurš nav saņēmis tās rūpes un mīlestību, kuru tik ļoti vajadzēja.
Tomēr patiesa mīlestība starp vīrieti un sievieti nevar pazust līdz ar bērna ienākšanu. Tā nevar pazust ne pie kādiem ārējiem faktoriem. Ja tā tiešām ir bijusi, tad tā nemainās. Tāpat kā šī milzīgā mīlestības enerģija, no kuras viss ir radies. Jo tā ir tā pati enerģija. Cilvēku psihe, zemapziņa, prāts un EGO izveido šos greizos uzstādījumus. Seksuālas attiecības starp vīrieti un sievieti ir skaistas, ja balstītas uz mīlestības pamata. Nekad nav bijis savādāk.
Vai tu savai seksualitātei ļauj brīvi plūst? Caur mīlestības un došanas enerģiju. Atceroties, kas TU esi, atceroties, ka TU pats esi mīlestība.
Jānis un Dace
