Stereotipi un koncepti

Mēs visi dzīvojam simtiem dažādos stereotipos (par to, kas ir un kas nav pareizi) un konceptos, kas veido mūsu uztveri un nosaka to, kā redzam šo pasauli, sevi un cilvēkus sev apkārt. Visi šie koncepti, galvenokārt, ir meklējami kolektīvajā zemapziņā, kas veidojusies gadu tūkstošiem senā pagātnē. Šie uzskati joprojām dzīvo mūsu zemapziņā un nosaka mūsu rīcību, mums to pat nenojaušot. Koncepti un stereotipi ir ne tikai uzskatu sistēma, un mūsu ķermeņa neapzinātas reakcijas uz noteiktām situācijām, bet arī mūsu pasaules uztvere kopumā.

Šie koncepti ir tik dziļi iesakņojušies mūsos, mūsu senčos daudzu paaudžu garumā, ka aizmirstam, ko nozīmē patiesa dvēseliska brīvība. Turpinām darīt to pašu. Turpinām sevi turēt stereotipiskajos rāmjos. Darām tāpēc, ka tā vajag. Bet kāpēc tā vajag – atbildes īsti nav.

Viens no izplatītākajiem konceptiem, kurā neapzināti dzīvo liela daļa no mums – reliģiskais koncepts. Ka Dievs ir atrodams tam speciāli paredzētās ēkās, piemēram, baznīcās, tempļos, nevis mīt katrā no mums. Šis koncepts nozīmē arī to, ka mēs jau no dzimšanas esam par kaut ko vainīgi, esam grēcinieki, mums jāizpērk sava vaina visas dzīves garumā. Citiem vārdiem, dzīve ir ciešanu pilna, līdz tiksim atpestīti no tās, uzticīgi kalpodami Dievam.

Visiem zināms, ka reliģijas pakļauj, sēj vainas apziņu, prasa bezierunu paklausību – un neviļus rodas manipulēšana, baiļu sēšana, kas ir ļoti tālu no patiesas dvēseles brīvības vai mīlestības. Jo bailes ir pretmets mīlestībai. Tomēr visos laikos tā ir bijusi patiesība – reliģijām nav izdevīgi laimīgi un brīvi cilvēki, kas nebaidās. Tad cilvēkus nevar pakļaut vai vadīt. Ja cilvēki dzīvo bailēs, jūtas vainīgi, nevis jūtas brīvi un viņos brīvi plūst mīlestība – cilvēkus var ietekmēt, ar cilvēkiem var manipulēt. Reliģiskajam konceptam ir vēl kāda nelabvēlīga nianse – līdz ar bailēm tas mūsos kultivē upura sajūtu. Ka visi citi atbildīgi (piemēram, Dievs) pie tā, kas mums ir vai kas mums nav, pie tā, kas ar mums notiek. Ka mēs paši neko nevaram ietekmēt. Viss tāpat Dieva ziņā.

Un no šāda skatupunkta raugoties – gluži neviļus attīstam sevī ieradumu dzīvot – citi ir vainīgi, ka mums neveicas. Pārstājam paši meklēt risinājumus un gaidām, ka “no augšas” kāds kaut ko sakārtos. Bet neviens neko nesakārtos – mums pašiem jāuzņemas iniciatīva, jāvairo labais, jāvairo mīlestība, nevis jāgaida, ka kāds kaut ko iedos. Garīgumu neviens no ārpuses mums neiedos. To veidojam mēs paši. Un nevis ar iešanu baznīcā, bet ar savu rīcību, veidu, kā izturamies pret sevi, pret līdzcilvēkiem. Dievs nekur ārpusē nedzīvo. Tas ir mūsos. Tieši tāpēc nepietiek reizi nedēļā palūgt grēku piedošanu un tad turpināt darīt visu, kā esam darījuši vienmēr. Pa vecam. Tas ir kā apburtais loks, kurā varam nodzīvot visu dzīvi. Darām nejēdzīgas lietas, palūdzam grēku piedošanu un turpinām darīt to pašu. Jo mums taču piedos, vai ne?

Šī koncepta izveide bija nepieciešama, lai pakļautu un kontrolētu tumsonībā dzīvojošas tautas daudzus gadu tūkstošus pirms mums. Tomēr šodienā šis koncepts liedz mums būt kļūt brīviem. Jo šis koncepts liek mums garīgumu meklēt kaut kur ārpusē, būt atkarīgiem no maģiska, neizprasta spēka, aizmirstot, ka šī skaistā radīšanas (dievišķā) enerģija dzīvo katrā no mums. Reliģiju pārstāvjiem ir taisnība, ka Dieva spēks ir visuvarens, ka tā ir vienīgā patiesā būtība un radīšanas enerģija, tomēr netiek runāts par to, ka šīs spēks ir atrodams katrā no mums. Patiesībā nav nekā cita kā tikai šī milzīgā radīšanas enerģija – mīlestība, kas plūst katrā no mums. Nav nekāda duālisma, sadalījuma. Ir milzīgā visuma radīšanas enerģija, kuras rezultāts esam ne tikai mēs, bet arī visa daba.

Tā ir mūsu sirdsapziņa, uz ko fokusēties. Mūsu apziņas līmenis, ko nepieciešams paplašināt. Tik ļoti svarīgi paturēt sirdī – ka viss, ko darām otram, vienlaikus darām arī sev. Tieši tik vienkārši. Mūsu katra atbildība par savu rīcību, saviem lēmumiem. Ārpusē to neviens nenosaka. To izvēlamies mēs paši. Iet garīguma ceļu. Iet mīlestības ceļu. Nevis reliģijas vai Dieva dusmu dēļ, bet savas sirds un dvēseles dēļ. Nevis, lai kalpotu kādam, bet palīdzētu sev kļūt brīvam. Un ieraudzītu to, kas patiesībā esam. Ka visi esam viens. Visi esam mīlestība.

Radīšanas enerģija ir veidojusi evolūciju un mūsu pasauli tādu, kāda tā ir šobrīd. Tomēr pa ceļam esam aizmirsuši, ka šī radīšanas enerģija arī ir tas garīgums, kuru meklējam ārpus sevis (piemēram, baznīcā). Radīšanas enerģija ir mīlestība un vienotība ar visu. Dievs ir atrodams dabā, katrā kokā, augā, dzīvniekā, zāles stiebrā, vējā, saulē, akmenī, ūdenī un arī mūsos pašos.

Tas, ka esam aizmirsuši par savu garīgumu, meklēdami Dievu kaut kur ārpusē – reliģijā, nevis sevī; tas viss cilvēcei radījis milzum daudz problēmu, sāpju un ciešanu. Tāpēc tik svarīgi atpazīt šo konceptu, to atdalīt, lai varam sākt dzīvot laimīgā pasaulē, esot vienkārši laimīgi. Veidojot laimīgas ģimenes, kuras piepildītas ar mīlestību. Radot laimīgus bērnus, mācot viņus šai skaistajai pasaulei. Mācot, ka nav nekā skaistāka par cilvēkmīlestību, kurā varam viens ar otru dalīties. Vienlaikus atgādinot viņiem par to, ka laime un mīlestība ir meklējama sevī.

‘Homo sapiens’ koncepts arī neparedz cilvēkiem būt garīgiem, nemāca paplašināt apziņu, nemāca pamatvērtības, kas arī ir iemesls milzīgajām sāpēm un ciešanām, ko sagādājam sev un viens otram. Mēs nevaram ieraudzīt patiesību, jo šie koncepti un stereotipi veido mūsu pasaules redzējumu. Un ir tik tālu no patiesības. Pat ikdienā, skatoties uz citiem cilvēkiem, katrs jau savā prātā izdaram secinājumus un pieņēmumus, pat nepieļaujot iespēju, ka ne viss var būt tā, kā izskatās. Ka var būt savādāk. Tiesājam, kritizējam, vērtējam. Jo ir stereotipi par to, kādam katram būtu jābūt. Bet mēs neko nezinām par otra cilvēka dzīvi, nezinām tos pārbaudījumus, kam viņš izgājis cauri. Nevienu dienu neesam staigājuši otra cilvēka kurpēs. Kā gan mēs varam zināt, ar kādiem dzīves izaicinājumiem otrs saskāries? Kāpēc tiesāt, ja vienkārši varam būt viens otram līdzās sirds tuvumā?

Ja atrodam šo garīgumu sevī, tad mēs vairs nesadalāmies un neizšķīstam apkārtējos cilvēkos vai situācijās. Mēs iegūstam iekšēju līdzsvaru starp dzīvi uz zemes un to, kas esam patiesībā. Tad vairs nekas mūs nespēj izsist no līdzsvara, neviena situācija mūs “neierauj” iekšā, jo zinām, kas esam, kur ejam un kas ir pats svarīgākais. Zinām, ka mūsu ķermenis ir tikai mājvieta īslaicīgai dzīvei uz zemes, tomēr arī šo zemes laiku varam pavadīt esot laimīgi. Piedzīvojot skumjas, izsāpot sāpes, dusmojoties, raudot, priecājoties. Esot līdzsvarā un iekšējā harmonijā. Bez stereotipiem, prāta koncepcijām, shēmām.

Lai varētu mazināt sāpes un ciešanas, kuru iemesls ir tikai un vienīgi cilvēki paši un viņu uztvere, katram pašam būtu jāsāk ar sevi, jo līdzīgi kā mežs sākas ar koku, tā cilvēce sākas ar cilvēku. Katram pašam nepieciešams atrast savu iekšējo laimi, būt kontaktā ar sevi, nevis meklēt sevi kaut kur ārpusē, reliģijās, vai citos cilvēkos. Un, jo vairāk laimīgu cilvēku būs pasaulē, jo priecīgāki un līdzsvarotāki mēs ikdienā būsim, jo cilvēce straujāk virzīsies uz jaunu apziņas līmeni. Kur dominēs radīšanas, nevis iznīcināšanas enerģija. Mīlestības, nevis baiļu vibrācijas.

Visticamāk tuvākajām paaudzēm tas vēl neizdosies, tomēr pasaule ir uz pārmaiņu sliekšņa, kad vairs nevarēs pa vecam, kad būsim spiesti pamosties. Pamosties, lai dzīvotu, lai mīlētu, lai būtu laimīgi, darītu laimīgus citus. Un vienmēr sajustu šo milzīgo pirmsākuma enerģijas avotu sevī. Sajustu dzīvi. Garīgums nav jāmeklē ne Indijā, ne baznīcās, ne tempļos, tas jāmeklē sevī.

Ja nu tu meklē to, kas tev jau ir?

Jānis un Dace