Visgarākais un vienlaikus arī grūtākais ceļš mūsu dzīvē ir ceļš atpakaļ pie sevis. Un, jo tālāk no sevis aizbēgam, jo ilgāku laiku vajag, lai pie sevis atkal atgrieztos. Visi zinām, ka tagadnē iespējams atgriezties tikai tad, ja dzīvojam saskaņā ar sevi. Ja ieklausāmies sevī, nevis darām tā, kā citi no mums sagaida. Ja esam sevi atraduši un sekojam savai intuīcijai un impulsiem, darot to, kas mūs iedvesmo, spēcina un dod gandarījuma un piepildījuma sajūtu. Pretējā gadījumā turpinām dzīvot pagātnes pieredzēs, ka agrāk bija labāk un nākotnes gaidās, ka kaut kad nākotnē būsim laimīgi. Pats skumjākais ir tas, ka dzīves svarīgākajos notikumos mēs neesam klātesoši. Dzīvojam ar raizēm par nākotni vai gremdējamies pagātnes atmiņās. Un nepiedzīvojam to, kas ar mums notiek šajā mirklī. Neesam šeit un tagad – bezjēdzīgi nositam laiku, lai gan patiesībā laiks ar katru dienu “nosit” mūs. Šādi eksistējot, visbiežāk visu uzmanību liekam uz ārpasauli – uz citu cilvēku dzīvēm, materiālo pasauli, savu ārējo izskatu, bezjedzīgām un īslaicīgām attiecībām, jebko citu, kas nekādā veidā nav saistīts ar mūsu iekšējo pasauli. Savukārt, neļaujot sev sajust to, ko jūtam, mēs arvien vairāk attālinamies no sevis un tagadnes. Un, ja neesam tagadnē, neko arī no tā, kas ir šeit un tagad, piedzīvot nevaram. Nekas un nekad nevarēs mums dot laimes sajūtu, ja tas nav saistīts ar mūsu iekšējo pasauli. Laime dzīvo mūsos. Tas ir mūsu dabiskais iekšējais dvēseles stāvoklis. Un tikai. Patiesībā jau mēs visi gribam būt laimīgi, tikai meklējam laimi nepareizā vietā.Visbiežāk atklāsme par to, ka īsti neesam dzīvojuši, atnāk sirmā vecumā. Kad tiešām jau ir par vēlu kaut ko mainīt. Kad neviļus secinām, ka savu baiļu, neizlēmības vai lamatu “ko citi par mums padomās” dēļ neesam sev atļāvuši dzīvot tā, kā mūsu iekšējā balss aicinājusi. Un tad var pārņemt nožēla, ka savulaik neizvērtējām savas dzīves prioritātes, kad mazāk svarīgo likām par svarīgu, bet to, kas patiešām nozīmīgs – to palaidām garām. Dzīves izskaņā mums paliek tikai blāvas atmiņas par aizgājušo, kurā nemaz tā īsti neesam bijuši klātesoši.Kad bēgam no sevis, dzīvojot iluzorā komforta zonā, gluži neviļus sākam darīt visu, kas palīdz sevī neko vairs nejust, kas palīdz “aizmirsties”. Kļūstam par darbaholiķiem, kas neļauj sev ne mirkli atpūtas. Veidojam virspusējas un paviršas attiecības ar citiem cilvēkiem. Skrienam pēc kārtējā “burkāna”, kas darīs mūs laimīgus. Cenšamies kādam līdzināties. Tiecamies pēc ārējiem panākumiem, pēc citu atzinības, pēc kārtējā apliecinājuma, pēc kāda, kas pateiks, ka mēs esam vajadzīgi, svarīgi. Aizmirstot, ka mūsu pašu attieksme pret sevi ir tā, kas ir noteicošā. Nevis citu cilvēku viedokļi. Aizmirstot, ka neviens cits nevar pieņemt lēmumus, kas darīs mūs patiesi sirdī laimīgus. Jo neviens cits nezina, kas notiek mūsu iekšējā pasaulē, mūsu sirdī. Un nezinām arī paši, ja turpinām bēgt no sevis un neuzdodam sev tik ļoti būtiskus jautājumus. “Vai es jūtos laimīgs un brīvs savā dzīvē?” “Vai dzīve, kādu šobrīd dzīvoju, ir saskaņā ar mani pašu?” “Vai man ir labi un esmu laimīgs?” “Ko es mainītu, ja man būtu atlicis dzīvot nedēļu?”Ir vajadzīga liela drosme nekur vairs neskriet un sevī apstāties. Uzdot sev jautājumus, kas pirmajā acu mirklī rada lielu baiļu sajūtu, bet vienlaikus – atbrīvo mūs no slazda, kurā paši sevi esam ielikuši. Eksistējot stereotipos par to, kā vajadzētu dzīvot. Baidoties būt patiesi pret sevi un citiem. Baidoties, ko citi padomās vai teiks. Baidoties no nosodījuma. Galarezultātā dzīvojam kopā nelaimīgās attiecībās, audzinām nelaimīgu bērnus (jo bērni vēro vecākus un mācās no viņu pieredzes un veidos tieši tādas pašas attiecības) un ciešam. Tam “cietumam” durvis varam atvērt tikai mēs paši. Un vairs nedarīt sev pāri. Nav svarīgi, ko par to padomās citi. Svarīgi, kā jūties tu pats.Uz šīs pasaules nav nozīmīgāku attiecību par attiecībām, kuras veidojam paši ar sevi. Un mums nav tuvāka cilvēka, kādi esam paši sev. Nav labāka mirkļa par mirkli, kā šeit un tagad – lai to mainītu. Varam no sevis bēguļot visu mūžu. Un tā arī dzīvi nodzīvot. Bet varam apstāties. Sevi sadzirdēt. Sevī ieklausīties. Un sekot savai iekšējai balsij un impulsiem.Dzīve ir brīnumu pilna, atliek tikai pārstāt bēgt, apstāties un tos ieraudzīt.
Jānis un Dace
