Līdzsvars

Ir virkne dažādu garīgo prakšu, kas kļuvušas teju par modes lietu. Parasti šādi garīgie sevis meklējumi ilgst ilgus gadus. Ir jogas prakses, meditācijas, dažādas prāta nomierināšanas tehnikas, vizualizācijas un daudz kas cits, kas mūs atgriež vismaz īslaicīgi pie savas patiesākās būtības, kad esam saskaņā ar sevi. Tādos brīžos izjūtam milzīgu iekšējās enerģijas pieplūdumu un laimes sajūtu. Šīs garīgās prakses ir ļoti noderīgas, lai atgrieztos pie sevis un sajustu, kas patiesībā esam. Tomēr reti varam sasniegt šo stāvokļu noturību ikdienas dzīves ritējumā. Citiem vārdiem, “garīgi” esam tikai tajā mirklī, kad izmantojam šīs tehnikas un prakses, bet atgriežoties ikdienā un mijiedarbībā ar cilvēkiem, situācijām un ārējo vidi jau atkal tiekam ierauti vecajās, jau iestaigatajās sinapšu taciņās. Tiekam atmesti vecajā un neizprotam, kā šo stāvokli noturēt ilgstoši. Un vienlaikus visu atkal sākam darīt pa vecam. Apvainojamies par sīkumiem, iesaistāmies bezjēdzīgas cīņās viens ar otru, manipulējam, neesam patiesi, izliekamies par tiem, kas neesam utt. Un tas ļoti bieži izraisa nomāktības un vilšanās sajūtu pašiem pret sevi. Rodas sajūta, ka cīnies ar vējdzirnavām. Nonāc tādā kā apburtā lokā. Jo sanāk milzīgs iekšējs konflikts. No vienas puses, apzināmies un pat piedzīvojam sevi kā kaut ko augstāku, apzināmies, ka savā dziļākajā būtībā esam dvēseles, zinām, ka nekas savstarpēji nav jādala, jo visiem mums vajadzīgs viens un tas pats – pieņemšana, sapratne, mīlestība. Un visi meklējam vienu un to pašu – mieru, harmoniju, laimi, iekšēju brīvību. No otras puses, esam uzkrājuši savu pieredzi jau kopš agras bērnības, ir bijuši sāpīgi un traumatiski notikumi. Un savulaik bērnībā mīlestība ir ļoti pietrūkusi, kā rezultātā esam auguši stereotipos un pārstājuši redzēt sevi tādu, kādu patiesībā esam.Līdz ar to, galvenais iemesls – kāpēc pēc garīgo prakšu īstenošanas nereti tiekam atmesti vecajā – ir tas, ka neesam atrisinājuši savas iekšējās traumas, bailes, dziedinājuši “iekšējo bērnu”, atpazinuši savas atšķeltās emocijas un projekcijas, kā arī neesam izveidojuši jaunus sinapšu ceļus, kuri mums ļauj ieraudzīt pasauli “bez brillēm”. Neesam izpratuši savas psihes mehānismus, savas reakcijas uz notikumiem, mijiedarbojoties ar ārējo vidi un līdzcilvēkiem.Un tas neļauj mums atrasties līdzsvara punktā un noturēt nemainīgu garīgo stāvokli. Dzīvojot pašizolācijā, pārceļoties uz dzīvi prom no civilizācijas, norobežojoties no visa – ir salīdzinoši viegli būt garīgam. Nav nekādu ārēju kairinātāju, nav mijiedarbības ar citiem. Tomēr tā nav īsta iekšējā brīvība. Tiklīdz nonākam saskarsmē ar citiem, iekšējais līdzsvars zūd un kļūstam tādi paši, kā bijām iepriekš. Skarbā patiesība ir tāda, ka nevienam neinteresē, kā Tu jūties un katrs tevi redzēs tādu, kā viņam pašam tas ir izdevīgi. Caur savām traumām, caur savu pieredzi.Nevaram būt tikai garīgi, ignorējot ikdienas lietas. Katram no mums ir ģimenes, vecāki, bērni, cilvēki, kas mums ir līdzās. Ja koncentrējamies tikai uz garīgumu, bet nespējam to ieviest savā ikdienas dzīvē, tā atkal ir sava veida bēgšana.Garīgā ceļa grūtākā daļa ir tieši darbs ar sevi, bet bez tā nav iespējams ieraudzīt sevi citām acīm. Pamanīt to, kur klūpi atkal un atkal. Pamanīt savas vājās vietas, kurās visbiežāk zaudējam iekšējo līdzsvaru. Nešķetinot savas traumatiskās psihes pieredzes nekad nebūsim līdzsvarā. Līdzsvarā, kas ir noturīgs, nemainīgs. Līdzsvarā, kas sniedz brīvību.

Jānis un Dace