Varbūt esi dzirdējis, bet varbūt arī ne – par projekcijām attiecībās. Ko īsti nozīmē “projekciju attiecības”, kā tās atpazīt un vai un kā varam tās mainīt?Katrs no mums jau kopš bērnības ir uzkrājis noteiktu attiecību pieredzi. Un šī bērnībā uzkrātā pieredze – tas, kādas attiecības mums bijušas ar mūsu mammu un tēti – atstāj ļoti lielu ietekmi uz to, kādas attiecības neapzināti veidojam, būdami pieauguši. Reizēm bērna – vecāku attiecību modeļi ir veselīgi un spēcinoši, tomēr daudz biežāk mūsu kā bērnu vajadzības netiek apmierinātas tādā veidā, kā mēs to būtu gribējuši. Un mammas vai tēta uzmanība ir pietrūkusi. Vai arī esam auguši ar sajūtu, ka neesam nevienam vajadzīgi, esam jutušies pamesti. Un varbūt fiziski arī mamma vai tētis nemaz nav bijis līdzās, un mums nav bijis iespēju piedzīvot, kā tas ir, kad tev ir mamma vai tētis. Lai kāda arī nebūtu mūsu bērnībā uzkrātā pieredze, tā vistiešākajā veidā ietekmē mūsu mijiedarbību ar citiem cilvēkiem. Bērnībā pietrūkusī mīlestība, stabilitātes trūkums mūsos rada lielu nedrošību, kā arī zemapziņā izveidojas bailes par to, vai mūs vispār kāds var mīlēt. Ja savulaik nejutāmies mīlēti, nesaņēmām to mīlestību un rūpes, kuru mums kā bērniem ļoti vajadzēja, mūsos rodas iekšējs bads, tukšums. Un arī pieaugot tas mūsu mazais “iekšējais bērns” – bērns, kuram savulaik ļoti vajadzēja rūpes un mīlestību – nosaka gan to, kādus lēmumus pieņemam, gan to, kādas attiecības veidojam ar līdzcilvēkiem.Un te arī sākas apburtais loks –mēģinot kompensēt to, ko kā bērni savulaik nesaņēmām, sākam veidot projekciju attiecības ar citiem cilvēkiem. Un neapzināti sagaidām, ka otrs cilvēks mums iedos visu to, ko savulaik neiedeva mūsu vecāki. Citiem vārdiem, arī pieaugušā vecumā turpinām meklēt mammu vai tēti un šīs lomas uzliekam mūsu dzīvesbiedriem, mūsu mīļotajiem cilvēkiem. Turpinām pieprasīt pietrūkušo mātes vai tēva mīlestību no saviem dzīves partneriem. Un tādējādi mēdzam izveidot ļoti postošas attiecības.Šādās projekciju attiecībās mums ļoti grūti vienam otru sadzirdēt, sarunāties, izrunāt, jo tām līdzi nāk izteikta vēlme manipulēt. Ļoti bieži strīdos caurvijas šis – “tu pirmais sāki”, “tu esi vainīgs, ka…”, “ja tu mani mīlētu, tad tu gan tā nedarītu…” utt. Ir vēlme izraisīt otrā cilvēkā vainas apziņu, panākt, lai otrs dara tā, kā mēs gribam. Un, ja otrs nedara tā, kā sagaidām, tas mūsos izraisa lielas dusmas, aizkaitinājumu, protestu, vēlmi pārmācīt, vēlmi nolikt pie vietas. Vai tieši pretēji – neapzināti kļūstam par cietējiem, kuriem visi šajā dzīvē dara pāri. Un ar šādu sajūtu arī dzīvojam – ka visi citi vainīgi pie tā, kas ar mums notiek. Nevienu no šiem modeļiem neizvēlamies prieka pēc. Vienkārši savādāk nemākam. Nemaz neatpazīstam, kāpēc rīkojamies tā, kā rīkojamies. Un kamēr neatpazīstam, arī mainīt neko nevaram. Jo nemaz nezinām, ar ko lai sāk. Kā atpazīt projekciju attiecības?Sieviete, kurai bērnībā pietrūcis tēvs, ļoti bieži attiecībās meklēs tādu vīrieti, kas viņas dzīvē varētu pildīt iztrūkstošo tēva lomu, veidojot attiecības pēc principa – “tētis – meita”.Šādā gadījumā attiecībās neapzināti sākam atveidot “mazās meitenes” lomu. Meklējam sev līdzās “tēti” – kādu, kas par mums parūpēsies, apgādās, pasargās, kādu – kuram mēs var atrasties azotē. Parasti tas iet roku rokā ar to, ka esam bailīgas, nedrošas, un sagaidām, ka citi cilvēki, tostarp, mūsu mīļotais vīrietis uzņemsies atbildību par mums. Un, ja mūsu dzīves partneris neapmierina mūsu gaidas – nedara to, ko mēs gribētu, “mazā meitene” kļūst dusmīga, niķīga, apvainojas, nerunā, varbūt pat noslēdzas sevī. Citiem vārdiem, mēs neapzināti rīkojamies tieši tāpat kā mēdzām darīt, kad bijām bērni. Nekāda pieaugušo saruna nesanāk, jo lūkojamies šajā pasaulē tās “mazās meitenes” acīm, kas savulaik piedzīvojusi tēta mīlestības trūkumu.Savukārt, vīrietis, kuram bijusi emocionāli nepieejama māte, vai varbūt vispār uzaudzis bez mātes – meklēs sievieti, kas aizpildīs viņā to tukšumu, kas uzkrāta jau kopš agras bērnības. Veidos attiecību modeli – “māte – dēls”. Ja uzaugam ar šo pieredzi, tad būdami pieauguši meklējam “mammu” – kādu, kas par mums parūpēsies, kas mūs apgādās, lai mums ne par ko nebūtu jāraizējas un mums viss tiktu nodrošināts. Šādās attiecībās sieviete un vīrietis ļoti bieži samainās lomām. Sieviete kļūst vīrišķīga, “velk vezumu”, vīrietis kļūst sievišķīgs un gaida, ka lēmumus un risinājumus atradīs sieviete.Kā to mainīt un kāpēc tas ir svarīgi?Vispirms noteikti vērts ir atpazīt un ieraudzīt – vai esi izveidojis līdzvērtīgu “sieviete – vīrietis” attiecību modeli, vai tomēr dzīvo ar projekcijām attiecībās, mēģinot kompensēt to, kas savulaik pietrūcis bērnībā. Ja atpazīsti otro, vērts palūkot un papētīt dziļāk. Ieraudzīt iemeslus un tos transformēt. Projekciju attiecībās mēs varam nodzīvot visu mūžu, bet ļoti bieži šāds attiecību modelis ilgtermiņā ir ļoti postošs un neļauj mums būt brīvam un ieraudzīt otru cilvēku sev līdzās tādu, kāds viņš patiesībā ir. Tostarp, neļauj ieraudzīt arī pašam sevi.
Jānis un Dace
