Katrs no mums ir piedzīvojis situāciju, ka šaubu dēļ iestrēgstam noteiktās dzīves situācijās. Baidāmies pamēģināt kaut ko jaunu. Neatļaujam sev piedzīvot to, ko ļoti gribētos. Šaubāmies un nespējam pieņemt lēmumus, kas tik ļoti mums vajadzīgi. Atliekam kaut ko savā dzīvē atkal un atkal. Un viss mūsu dzīvē paliek pa vecam. Kā apburtā lokā. Zinām, ka pārmaiņas nepieciešamas, bet neuzdrīkstamies tās īstenot. Un šaubas kļūst par pamatīgu iekšējo klupšanas akmeni. Jo, tiklīdz sākam par sevi šaubīties, pārstājam uzticēties savai intuīcijai un neieklausāmies sevī. Sākam likt akcentu uz ārpusi – uz to, ko saka citi, sākam rīkoties tā, kā citi to no mums sagaidītu. Jo vairāk šaubāmies, jo vairāk zaudējam saikni ar sevi, un sākas aizvien lielāks iekšējais haoss. Līdz vienā brīdī vairs sev neuzticamies. Un ja neuzticamies sev, neticam saviem spēkiem, ir ļoti grūti īstenot iecerēto, un vienlaikus sākam visam meklēt atrunas. Ka kaut kas nav iespējams, “tāpēc, ka ..”, vai arī “ja vien man būtu, tad gan es..”. Visbiežāk aiz šaubām slēpjas nedrošība un nepārliecinātība par sevi. Nepārliecinātība par sevi vairumā gadījumu rodas no pieredzes, kas uzkrāta jau kopš mazotnes, ka neesam gana labi, vērtīgi. No tā, ka savulaik mums vajadzēja sevi pierādīt vecākiem un līdzcilvēkiem, lai izpelnītos uzmanību, lai mūs “mīlētu”. Visa šī bērnībā uzkrātā pieredze nekur nepazūd. Arī pieauguši turpinām šaubīties par saviem spēkiem ne tikai darba vidē, bet arī attiecībās, rīcībā, kas saistīta ar mūsu ārējo izaugsmi un vēl jo vairāk ar mūsu iekšējo stabilitāti, mieru un ceļu pie sevis. Nepārtraukti turpinam sevi “izdzīt” un pierādīt jebkuram pretimnācējam, it kā viņu viedoklim par mums būtu nozīme. Turpinām to darīt, kāpjot pa karjeras kāpnēm – jo trūkums pēc uzmanības un mīlestības no bērnības turpina dzīt mūs uz priekšu, kas ļoti bieži noved pie izdegšanas, trauksmes un citām veselības problēmām. Šo šaubu un nepārtrauktās pašapliecināšanās meklēšanas visnepatīkamākā nianse ir tā, ka tā vietā, lai apstātos un ielūkotos sevī, atklātu savas nedrošības iemeslus, mēs visu savu enerģiju tērējam uz āru. Lai celtu savu vērtību citu acīs. Turpinot to pašu uzvedības modeli, kas bija arī bērnībā – “ja esam vērtīgi, tad mūs mīlēs”.Zem šaubām slēpjas mīlestības trūkums. Šāda sevis pierādīšana citiem nekad nespēs piepildīt mūsu iekšējo tukšumu. Pat ja būsim labākie savā jomā un būsim sasnieguši karjeras augstākās virsotnes, nodrošinājuši sev materiāli vairāk nekā tas nepieciešams, tik un tā būs būs sajūta, ka kaut kas pietrūkst. Ko iesākt ar šaubām? Neviens cits tavā vietā tavu dzīvi nodzīvot nevar. Ir svarīgi sev uzdot jautājumus – vai tiešām tā ir, ka es kaut ko nedaru savā dzīvē, jo man tam nav laika un resursu, vai patiesībā vienkārši šaubos par sevi un neticu saviem spēkiem. Visvairāk mēs nožēlojam to, ko neizdarījām, nevis to ko izdarījām, tāpēc neko nav vērts atlikt uz vēlāku laiku, jo laika mums ar katru dienu paliek arvien mazāk. Mūsu iekšējā balss vienmēr zina, kā mums ir labāk. Jautājums, vai tajā ieklausāmies.
Jānis un Dace
Bēgšana
