Vainas apziņas izjušana un “iesēšana” citos ir viens no izplatītākājiem manipulācijas veidiem. Tādējādi gandrīz vienmēr varam panākt to, ko vēlamies. Un arī paši bieži vien vainas apziņas sajūtas vadīti darām lietas, kuras nemaz negribētu darīt. Vainas apziņa rodas audzināšanas rezultātā un nododas no paaudzes paaudzē. Kamēr vien apzināti paši nepamanām, ka audzinām bērnus vai mijiedarbojamies ar citiem cilvēkiem, sējot viņos vainas apziņu, tas var turpināties bezgalīgi. Un otrādi – kamēr neatpazīstam, ka citi ar mums apzināti vai neapzināti manipulē, būsim kā marionetes, kurus citi izmantos. Ja esam audzināti caur vainas apziņas prizmu – arī kā pieaugušie turpinām šo ceļu iet arī turpmāk – sējam vainas apziņu līdzcilvēkos ne tikai darba vidē, bet arī savstarpējās attiecībās.Kāpēc vainas apziņa ir tik postoša? Jo tā balstās uz manipulēšanu. Panākam otrā sev vēlamo uzvedību ar vainas apziņas palīdzību (mammas saviem bērniem, piemēram). “Ja tu mani mīlētu, tad tu gan…”, “Ja vien es tev ko nozīmētu, tad tu…”, “nu ja, es jau veca un nevienam nevajadzīga…”, “es tevi tā audzināju, bet tu….”, “es tevis dēļ visu dzīvi esmu ziedojusi, bet tu…” utt. Ja šādi ietekmējam savus bērnus, mēs viņiem ļoti nodarām pāri. Jo aizmirstam par mūsu bērna tiesībām veidot savu dzīvi neatkarīgi no mūsu, vecāku domām. Bieži vien nepamanot, ka bērns jau sen kā izaudzis. Un to, ka bērns mums nav neko parādā, jo mēs esam tie, kas savulaik ir izvēlējušies savus bērnus laist pasaulē.Bērnam nav jāizpērk mistisks parāds visas viņa dzīves garumā. Bērns nav un nekad nebūs vecāku īpašums. Un bērnam nekas nav jādara, lai vecāki viņu mīlētu. Beznosacījumu mīlestība ir tā, ko dodam bez nosacījumiem, bez noteikumiem. Ir tik svarīgi sniegt bērnam viņa vecumā nepieciešamo brīvību un vienlaikus būt līdzās. Lai esam pieaugušie, uz kuriem vienmēr var paļauties. Mīlam savu bērnu. Un viss. Neko vairāk nevajag. Bērns turpinās uzticēties un atgriezīsies pie mums tapēc, ka pats to vēlēsies. Zinās, ka jebkurā brīdī var saņemt atbalstu, ja tāds vajadzīgs. Lēnām krājot pats savu pieredzi un vienlaikus zinot, ir vieta – kur viņu pieņem pilnībā. Tieši tādu, kāds viņš ir.Ja tavs bērns jau ir pieaudzis, nejaucies viņa dzīvē. Mēs nezinām, kā bērniem ir labāk. Un viņiem nav jāpiepilda mūsu nepiepildītie sapņi. Viņiem ir pašiem savi.Ko iesākt ar vainas apziņu?Pirmkārt, atpazīt un pamanīt. Kas ir tas, ko savā dzīvē dari vainas apziņas nevis mīlestības dēļ. Kuras ir tās situācijas, kurās jūties vainīgs un tāpēc nodari sev pāri, ziedojies. Un pamainīt uzvedības modeli.Ja pie saviem vecākiem vienmēr brauci ciemos tāpēc, ka jūties vainīgs – pamaini motivāciju. Brauc tāpēc, ka tiešām gribi viņus satikt, gribi parunāt. Nevis pienākuma dēļ, bet mīlestības dēļ. Jo viņi ir tavi vecāki. Vecāku mūžs nav saules mūža garumā. Tāpat kā mūsējais. Nav cita mirkļa, kad mīlēt. Tiešām nav. Tikai šis. Ja ilgstoši esi dzīvojis ar vainas sajūtu, nebūs tā, ka vienā rītā pamodīsies un jutīsies brīvs. Bet pakāpeniski, soli pa solim, tu vari pārtraukt darīt sev pāri. Un nenodot šo vainas sajūtas vezumu nākamai paaudzei.Nevienu sodīt nevajag. Nevienu tiesāt arī ne. Arī vainīgos meklēt nevajag. Katrs katrā mirklī darām labāko, ko spējam. Balstoties uz līdzšinējo pieredzi.Atļauj sev kļūt brīvam. Palaid prom no sevis vainas apziņas izraisīto smagumu. Dari mīlestības, nevis vainas sajūtas dēļ. Ar mīlestības acīm šajā pasaulē raugoties. Tieši tik vienkārši.
Jānis un Dace
Šaubas
