Drāma un bezspēcība

Mēs mēdzam neapzināti savā ikdienas dzīvē ienest daudz nevajadzīgu drāmu, visu sev apkārt notiekošo saredzot daudz melnākās krāsās nekā tas ir patiesībā, jo iekšējās drāmas ietekmē mums ir tieksme visus notikumus paspilgtināt negatīvā veidā. Visbiežāk dramatisms un pārspīlēšana ir raksturīga maziem bērniem. Tomēr arī kā pieaugušie mēdzam dramatizēt ikdienas situācijas, turpinot bērnībā iestaigāto uzvedības modeli. Ka “viss ir ļoti slikti”, “visi man dara pāri”, “nekam nav jēgas”, “neko citu jau nevarēja gaidīt”, “man dzīvē nekam neatliek laika”, “visiem citiem ir tik laba dzīve, bet man ir tik slikti” utt. Drāmai, kuru sevī izdzīvojam un radām, parasti nav pilnīgi nekāda sakara ar reālo dzīves situāciju. Un visbiežāk drāmu (līdzīgi kā neapzināti darījām to bērnībā) izmantojam uzmanības pievēršanai un lai panāktu to, ka citi cilvēki rīkojas tā, kā mēs gribētu. Savukārt, bezspēcības sajūtas iedīgļi visbiežāk nāk no mūsu bērnībā uzkrātās pieredzes, kad nekādi nespējām ietekmēt ārējos apstākļus un līdzcilvēku rīcību. Kā bērniem mums bija jādara tā, kā vecāki vai citi pieaugušie liek. Sākot ar mazo māsu vai brāļu auklēšanu, kamēr citi bērni spēlējas sētā. Beidzot ar lēmumiem, kas kardināli ietekmēja mūsu dzīvi – dzīvesvietas maiņa, vecāku šķiršanās utt. Nereti, būdami pieauguši, joprojām dzīvojam ar to pašu sajūtu, kāda mūsos bija bērnībā. Jūtamies bezspēcīgi. Ciešam. Iestrēgstam. It kā paši neko nevarētu mainīt savā dzīvē un būtu pilnībā atkarīgi no ārējiem apstākļiem un citiem cilvēkiem. Neviļus aizmirstam, ka mēs paši izvēlamies, kā dzīvot, un paši varam pieņemt jebkādus lēmumus, lai palīdzētu sev justies labi. Dramatisms un bezspēcība ir manipulācijas veids – tādā veidā neapzināti iežēlinām līdzcilvēkus, lai saņemtu mums vajadzīgo uzmanību un “mīlestību”. Kad dzīvojam ar iekšējo drāmu, pat vienkāršiem notikumiem mēdzam piešķirt ārkārtīgi lielu smagumu, turklāt tā rezultātā paši ieņemam cietēju lomu – viss apkārt notiekošais liekas bezcerīgs un nepanesams. Rodas sajūta, ka viss un visi ir pret mums un, ka izciešam milzīgas mokas, no kurām īsti netiekam ārā. Kļūstam par “upuriem”, kuriem visi citi dara pāri. Un meklējam kādu, kas mūs “izglābs”. Kā arī kādu, kuru vainot pie tā, kas ar mums noticis.Izmantojot drāmu, ļoti bieži mēdzam otrā iesēt vainas apziņu. Rīkojamies tā, lai līdzcilvēki justos slikti un vainas apziņas dēļ daudzas lietas izdarītu mūsu vietā (līdzīgi kā bērnībā mums vajadzēja, lai vecāki pievērš mums uzmanību un palīdz tikt galā ar to, ko it kā paši nevarējām). Tieši caur drāmu un bezspēcību mēdzam paši sevi iedzīt lielā izmisumā. Virspusēji skatoties nesaprotam, kāpēc ar mums tā notiek un vēl jo vairāk, nesaprotam, kāpēc jūtamies tā, kā jūtamies un kā ar to visu tikt galā. Ir slikta pašsajūta, bet nespējam pat īsti atbildēt, kāds ir iemesls. Tāpēc ir tik ārkārtīgi vērtīgi atpazīt to brīdi, kurā, būdami pieauguši, izdzīvojam tās pašas bērnības sajūtas. Drāmu un bezspēcību.Emociju un sajūtu atpazīšana pati par sevi jau ir daļa no transformācijas procesa, un visa tā “bilde” kļūst daudz skaidrāka. Ieraugām, ka vienkārši turpinām izreaģēt to pašu bērnībā iegūto pieredzi. Tiklīdz atpazīstam, kas ar mums patiesībā notiek, iekšēji paliek vieglāk. Smagums un dramatisms pazūd. Un tad arī varam mainīt ierasto iestaigāto uzvedības taciņu. Šajā gadījumā viennozīmīgi būs nepieciešams arī darbs ar mūsu “iekšējo bērnu”, lai visas šīs sajūtas atstātu pagātnē un kļūtu brīvi.Kāpēc drāma ir postoša?Tā paņem ļoti daudz spēka, enerģijas un nervus, vienlaikus – ļoti mūs iztukšo. Jo drāmas un bezspēcības ārējā izpausme ir dusmas. Milzīgas dusmas uz visu un visiem. Par to, ka esam cietuši, par to, ka mums tik daudz darīts pāri, par to, ka citi nedara tā, kā to vēlamies mēs, par to, ka netiekam galā ar salīdzinoši vienkāršām lietām utt. Šo dedzinošo dusmu ietekmē ļoti bieži iznīcinam paši sevi un arī cilvēkus sev līdzās. Nodarām pāri ne tikai sev, bet cilvēkiem, kurus mīlam. Bezjēdzīgi sāpinām un sodām līdzcilvēkus par to, kā mums savulaik bērnībā pietrūka. Turpinām pieprasīt uzmanību no citiem ļoti destruktīvā veidā. Svarīgi ir ieraudzīt un atpazīt šīs sajūtas – drāmu un bezspēcību. Situācijas, kurās mēdzam šīs sajūtas piedzīvot. Un apzināties to, ka visbiežāk šīs sajūtas nekādā veidā nav saistītas ar šī brīža realitāti, lai cik tā smagnēja esošā situācija arī mums neliktos. Drāma un bezspēcība ir kā mūsu pašu radīts cietums. Tāpat kā izvēle šīs “durvis” atvērt un palūkoties uz visu no cita, daudz plašāka skatu punkta. Ar pieaugušā, nevis bērna acīm. Un būt šeit un tagad.

Jānis un Dace