Ar Edipa kompleksu saskaras ikviens bērns vecumposmā no 3-4 līdz pat 7-8 gadu vecumam. Ir ļoti svarīgi, lai vecāki saprot, kas ar bērnu šajā vecumā notiek un atbilstoši spēj savu bērnu arī atbalstīt. Pretējā gadījumā – bērnam pieaugot, viņš veidos līdzatkarīgas attiecības, kurās neapzināti turpinās bērnībā uzkrāto pieredzi. Nedrošība, greizsirdība, bailes. Nepārliecība par sevi. Un piedzīvos vēl kaudzi dažādu negatīvu sajūtu un emociju, kuram īsti nespēs saprast iemeslu.Bērns, kurš piedzīvo Edipa kompleksu, vēlas dominēt pār vienu no vecākiem, būt viņam kā vienīgais, savukārt, otrs vecāks bērna acīs tiek uztverts kā konkurents. Citiem vārdiem, šajā vecumā bērni sāk apzināties sevi un savu dzimumu – meitas sāk identificēties ar savām mātēm un dēli ar tēviem. Izdzīvojot Edipa kompleksa stadijas, bērni iemīlās pretējā dzimuma vecākos: meitas – tēvos un dēli – savās mātēs. Kaut arī bērns identificējas ar sava dzimuma vecāku, vienlaikus viņš izjūt milzīgu greizsirdību un nereti arī agresiju pret sava dzimuma vecāku. Tā ir dabiska bērna reakcija, cīnoties par tēta vai mammas uzmanību. Par to sodīt bērnu noteikti nevajag, bet gan izprast sava bērna uzvedību un ievirzīt veselīgā gultnē. Vērts paturēt prātā, ka tā ir bērna pirmā un dabiskā iemīlēšanās, bērns nesaprot nedz to, ko viņš jūt, nedz to, kas ar viņu iekšēji notiek. Šajā vecumposmā ir ārkārtīgi svarīgi, lai bērnam tiktu parādīta viņa vieta. Ir svarīgi pateikt: “Tu nevari apprecēt mammu vai tēti. Kad izaugsi liels, tad tev būs pašam sava sieva vai vīrs.” Jo spēcīgākas robežas vecāki bērnam iedos, jo bērnam iekšēji būs vieglāk. Jā, bērnam tas nepatiks, viņš protestēs, iebildīs. Bet priekš viņa tā ir daudz veselīgāk. Tādējādi varam savam bērnam iedot viņam tik ļoti vajadzīgo drošības sajūtu. Un ilgtermiņā tas ļaus attīstīt bērnam veselīgu redzējumu, tostarp, attiecībā arī uz savu seksualitāti. Modelī, kurā bērnam tiek iedota viņa vieta, bērns iegūst veselīgu ģimenes vidi un tas būs pamats veselīga ģimenes modeļa veidošanai arī nākotnē. Diemžēl mūsdienās bieži varam novērot situācijas, kad bērns neapzināti izstumj (un paši vien to pieļaujam) kādu no vecākiem ārpus viņa vietas un ieņem to lomu, kura viņam ir ļoti neveselīga – meita ieņem savam tētim “sievas” lomu un dēls ieņem savai mātei “vīra” lomu. Tā rezultātā Edipa komplekss netiek izdzīvots veselīgā veidā un bērns gūst “uzvaru” un izstumj otru vecāku no viņa vietas un tas viņam rada lielu iekšēju haosu. No vienas puses, ir ‘triumfa’ un visvarenības sajūta, bet no otras – bērns šajās lomās apjūk. Šāds audzināšanas modelis bērnam nākotnē dos milzīgu nedrošības un baiļu sajūtu. Bieži vien šādā situācijā bērni guļ kopā ar vecākiem vienā gultā (parasti – pa vidu), atsakās gulēt savā gultiņā (arguments – jo vienam ir bail) utt. Ja mēs to pieļaujam, mēs veicinām savā bērnā nedrošību un bailes. Jo viņa vieta nav būt pa vidu vecākiem. Viņa vieta ir būt bērnam. Mēs varam atbalstīt savus bērnus, ceļot viņu pašapziņu, ticību sev un veicinot patstāvību. Runājot, sadzirdot, ieklausoties un atbalstot. Neiet to vieglāko ceļu – “lai jau guļ pa vidu”, bet meklēt risinājumus. Bērnam ir sava gultiņa, sava istaba. Bērnam nebūtu jābūt plāksterim, kas satur kopā divus pieaugušus cilvēkus. Tomēr tieši tas ir tas, kas notiek. Tas ir daudz par grūtu. Un tas atstās sekas, kad bērns pieaugs. Atstās rētas, kuras nemaz tik viegli nebūs izdziedināt.Šāda situācija – kur bērns izstumj otru vecāku no viņa vietas – visbiežāk tiek piedzīvota neveselīgā un postošā ģimenes modelī, kurā vīrs ar sievu dzīvo kopā tikai bērnu dēļ. Tādā modelī parasti vecākam ar bērnu (mātei – ar dēlu, meitai – ar tēvu) šī saikne ir daudz ciešāka nekā vecākiem savā starpā. Jo vecākiem savstarpējās emocionālās saiknes nav. Un bērnam tas ir ļoti postoši. Daudz par ātru jāuzņemas atbildība par pieaugušo labsajūtu. Par to, lai mammai vai tētim būtu labi. Un dzīvojot šādā modelī, bērns nevar piedzīvot bērnību. Jo viņam “jārūpējas” par savu mammu vai tēti. Un bērns sāk darīt to, kas viņam nebūtu jādara. Viņam tiek uzlikta milzīga emocionālā slodze, kurai viņš nav gatavs, jo ir tikai bērns. Nākotnē viņš nevarēs atrast savu vietu, nebūs pārliecināts par sevi, jo nekad nav bijis bērna lomā, un izdzīvojis savu bērnību, bet pildījis pieaugušā funkcijas jau no agras bērnības. Un visticamāk meklēs tēvu vai māti arī attiecībās. Ja vecāki dzīvo emocionāli tukšā vidē, viņiem nav savstarpējās saiknes, tas veido ļoti negatīvu vidi arī bērnam. Bērni lieliski jūt, ka vecākiem nav labi. Un jūt visu, kas ar vecākiem notiek. Bērni jūt daudz vairāk nekā mēs domājam. Tāpēc bērna neizkaidrojamās emocionālās svārstības, bailes, nedrošība, dusmas, nepastāvība ir cieši saistītas ar to enerģētiku, kura valda starp vecākiem. Vai varam un kā varam to mainīt?Vispirms, atpazīt. Ieraudzīt, vai audzinām savu bērnu kā bērnu, jeb bērns sācis pildīt “sievas” vai “vīra” funkcijas. Visgrūtāk šajā gadījumā atrast zelta vidusceļu ir šķirtajām ģimenēm, kur mammas vienas audzina dēlus vai arī tēti – meitas. Tad šīs robežas iedot ir krietni grūtāk, bet tik un tā ir svarīgi bērnam izskaidrot. Ka bērns ir tikai meita vai dēls un nekad nevarēs aprecēt savu mammu vai tēti. Neļaut bērnam ieņemt “sievas” vai “vīra lomas”. Un ka bērns nav atbildīgs par to, lai vecākiem būtu labi. Un iedot savam bērnam stingras robežas. Stingras robežas caur mīlestību. Un, jo stingrākas robežas, jo bērnam būs drošāka sajūta. Ka viņam ir sava vieta šajā pasaulē. Ka viņš var būt bērns un izdzīvot savu bērnību. Un viņam ir kāds, uz kuru šajā pasaulē paļauties. Kāds, pie kura var griezties grūtā brīdī un uzticēties. Mamma un tētis. Kas vienmēr sapratīs, vienmēr atbalstīs. Drošs pamats laimīgai dzīvei.
Jānis un Dace
Vienaldzība
