Vienaldzība

Vienaldzība sagrauj. Ar to lielākā vai mazākā mērā esam saskārušies mēs visi. Vienaldzība, kuru savulaik esam piedzīvojuši, var mūsos atstāt milzīgu nedrošību un nepārliecinātību par saviem spēkiem, kā arī neticību sev.Vispostošākā vienaldzība ir tā, kuru kā bērni esam piedzīvojuši mijiedarbībā ar saviem vecākiem. Jo īpaši mūsu paaudze, kas uzaugusi padomju laikos, ļoti izteikti izjūt šī audzināšanas modeļa sekas. Piemēram, padomju laiku audzināšanas mantojums ir tāds, ka lielākai daļai no mums tika nodrošinātas visas pamatvajadzības – bijām pabaroti, apģērbti, mums bija kur dzīvot, it kā viss bija. Tomēr daudziem no mums pietrūka paša svarīgākā – emocionālās saiknes ar tēti vai mammu. Neviens īpaši nejautāja, kā jūtamies un kas mums pietrūkst. Nedabūjām to sajūtu, ka esam svarīgi tāpat vien, ka esam vajadzīgi. Vecākiem nebija zināšanu. Un mums kā bērniem nebija neviena, kas spētu izskaidrot, kas ar mums notiek. Nereti, tieši tā rezultātā, joprojām jūtamies nepārliecināti par saviem spēkiem, neticam sev, neticam to, ka mūs var mīlēt tāpat vien, par to, ka esam. Bērnībā piedzīvotā vienaldzība joprojām turpina mūs paralizēt, iedzīt izmisumā un liek meklēt dažādus kompensējošos mehānismus ārējā pasaulē. Sākam meklēt citos cilvēkos to, kas savulaik mums tik ļoti pietrūcis. Neapzināti turpinām meklēt mammas vai tēta mīlestību. Izmisuma un baiļu dēļ – ka mūs pārstās „mīlēt” – sakām melot, izlikties par tiem, kas neesam. Reizēm dzīvojam ar sajūtu, ka neesam nekas, esam tukša vieta. Ir ļoti zems pašvērtējums un paši sev neredzam nekādu vērtību. Piemēram, bērnībā piedzīvotās vienaldzības dēļ mēdzam veidot līdzatkarīgas attiecības ar pretējo dzimumu. Darām visu, mēdzam izklāties kā paklāji otra cilvēka priekšā, pilnībā noliedzot savas vajadzības. Upurējam sevi, lai tikai mūs „mīlētu”. Un ļoti bieži mēdz būt tā, ka vienlaikus neapzināti darām visu, lai provocētu otru cilvēku – ka otram visulaiku jāpierāda, ka tiešām mūs mīl. Līdz vienā brīdī otrs neiztur un aiziet prom. Tādā mirklī gūstam apliecinājumu savai sajūtai. „Es zināju, ka mani nevar mīlēt.” Piedzīvojam atkal un atkal vienu un to pašu situāciju. Ka nevienam neesam vajadzīgi. Aizmirstot, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs mīlētu un pieņemtu sevi paši. Un jo vairāk liekam akcentu uz ārējo vidi, jo lielākā iekšējā konfliktā un izmisumā varam nonākt. Ir ļoti svarīgi, lai spējam apzināt un ieraudzīt. Ka tieši vienaldzības dēļ esam pārstājuši uzticēties citiem cilvēkiem. Tostarp, paši sev. Ir būtiski ieraudzīt to, ka savulaik – vecāku alkoholisms, gremdēšanās darbā, nebūšana mājās un uzmanības nepievēršana nebija kaut kas tāds, ko vecāki mums speciāli nedeva. Tajā laikā gandrīz visi tā darīja un neviens savādāk nemācēja. Vecāki paši sevi nav izpratuši un vienkārši pārmantojuši savu vecāku audzināšanas principus. Audzināšanas modeli, kurš tiek nodots no paaudzes paaudzē. Vienaldzības pretstats, ko diezgan izteikti var novērot mūsdienās – ir pārlieku liela “mīlestība” jeb drīzāk visatļautība mūsu bērniem, patstāvības neveicināšana. Arī tam visam ir līdzvērtīgas sekas – ja bērns aug siltumnīcas apstākļos, kur vecāki visu izdara viņa vietā, viņā rodas bailes, neticība sev un nedrošība, kura tāpat vēlāk liks meklēt tēta vai mātes figūras kaut kur citur, tādējādi atkal nonākot līdzatkarīgo attiecību lamatās. Būdami pieauguši, meklēs mammu vai tēti, kas visu izdarīs viņu vietā. Jo būs pieraduši pie tāda modeļa. Ka dabū visu, ko grib. Tādā veidā atņemam bērniem iespēju attīstīties un augt. Vērts paturēt prātā, ka, audzinot savus bērnus, mēs cenšamies kompensēt to, kas mums bērnībā tik ļoti pietrūcis, neapzinoties, to, ka arī šobrīd viņiem dodam to, ko viņiem nemaz nevajag. Nodarām mūsu bērniem vairāk slikta nekā laba. Jebkuram cilvēkam, jebkurā vecumā vairāk par visu ir nepieciešama drošība un mīlestība. Visatļautība nav mīlestība. Vienaldzība ir destruktīva. Labāk, lai ir dusmas, kliegšana, vai jebkāda cita veida emociju izrādīšana no līdzcilvēkiem, nevis klusums. Vienaldzība un klusums iznīcina, noārda visu, sagrauj mūs iekšēji pilnībā. Neaudzini savu bērnu ar vienaldzības metodēm. Mēs varam to mainīt. Iedot saviem bērniem citādu pieredzi. Un atpazīt vienaldzības sekas arī sevī. Lai satiktu sevi no jauna. Lai ieraudzītu sevi citām acīm. Nevis vienaldzības, bet mīlestības acīm.

Jānis un Dace