Trauksme

Ar trauksmi esam saskārušies mēs visi. Visi esam piedzīvojuši, ka trauksmes iespaidā mūsu ķermenis mobilizējas, saasinās uztvere. Tāpat zinām, ka ilgstoša atrašanās šādā stāvoklī ir ļoti postoša, jo grauj mūsu veselību, noārda nervu šūnas. Ikdienu pavadot trauksmē, mēs pārstājam būt šeit un tagad, pārstājam piedzīvot šo mirkli, kā arī pārstājam sevi sajust – nejūtam to, kas patiesībā ar mums notiek, tostarp, pārstājām ieklausīties savā ķermenī. Trauksmes sekas ir ļoti “aktīvs” prāts, kuru grūti nomierināt. Nevaram atslēgties, ir sajūta, ka visulaiku kaut kur jāskrien.Ja ikdienu pavadām, dzīvojot trauksmē, agrāk vai vēlāk saskaramies ar miega traucējumiem – vairs nevaram normāli pa nakti izgulēties, vakaros ir ārkārtīgi grūti iemigt. Savukārt, kad iemiegam, trūkstamies augšā pie mazākā troksnīša. Trauksmes iespaidā ļoti bieži piedzīvojam pāatrinātu sirds darbību, aritmiju, augstu asinsspiedienu, kā arī veģetatīvās nervu sistēmas traucējumus – panikas lēmes, neizskaidrojamas, milzīgas bailes, iekšēju “sastingšanu”, elpas trūkumu, smakšanu u.c. Var pārņemt sajūta, ka esam ļoti noguruši no sevis, noguruši no visa, ka mūsu dzīve kļuvusi pavisam pelēka. Vairs neredzam krāsas savā dzīvē, jo apkārt notiekošais šķiet ļoti nomācošs un bezjēdzīgs. Trauksmes stāvoklī mēs savu uzmanību praktiski vienmēr koncentrējam uz ārējiem apstākļiem un cilvēkiem. Ļoti daudz laika pavadām “sēžot” telefonos, skatoties filmas, visu laiku esam kustībā, ne mirkli neapstājamies utt. Citiem vārdiem, neapzināti darām jebko, lai nebūtu ar sevi jāpaliek vienatnē, jo baidāmies no tā, kas ar mums notiks, ja apstāsimies un paliksim klusumā. Vienlaikus mūsu prāts turpina šketināt vienas un tās pašas domas atkal un atkal dienām, mēnešiem un gadiem. Kā apburtā lokā. Sanāk paradokss – tā vietā, lai pilnībā sevī apstātos, mēs darām pretējo – turpinām skriet un meklēt to, kas ārpusē nemaz nav atrodams. Mieru ārpus sevi atrast nav iespējams. To varam piedzīvot tikai tad, ja dzīvojam saskaņā ar sevi un pārstājam darīt sev pāri. Trauksmes cēloņi meklējami laika posmā, kad bijām bērni. Tā ir bērnībā uzkrātā pieredze, ko sevī esam atšķēluši – sāpīgi un dramatiski pārdzīvojumi, pāridarījumi, kurus apziņā pat īsti neatceramies. Bet visa šī pieredze joprojām “dzīvo” ķermenī. Un, būdami pieauguši, neapzināti turpinām bēgt no tā, ko sevī sajūtam, stumjam prom visu, lai tikai nebūtu jāieskatās sevī dziļāk. Aizmirstam sev pajautāt, kā jūtamies un kas mums patiesībā nepieciešams. Aizmirstam, ka mums nav tuvāka cilvēka uz šis pasaules par sevi pašu. Ja paši sevi izdzenam, sevi necienām, nevaram gaidīt, ka citi cienīs. Jo tieši mūsu attieksme pret sevi nosaka to, kā citi pret mums izturēsies. Ir ārkārtīgi svarīgi izkāpt ārā no “upura” sajūtas. Ka mums dara pāri, ka citi vainīgi… Vainīgo nav. Katrs ejam cauri saviem pārbaudījumiem. Ja trauksmes cēloņus nemeklējam, ar laiku iegrimstam depresijā, sākam lietot antidepresantus. Citiem vārdiem, cīnāmies ar sekām. Bet depresijas patiesais iemesls joprojām paliek apslēpts. Ka pārāk ilgi esam dzīvojuši, darot sev pāri. Visu citu cilvēku vajadzības liekot svarīgākas nekā savas. Visu uzmanību koncentrējot uz ārpusi un turpinot bezjēdzīgu “joņošanu” vāveres ritenī. Aizmirstot apstāties, lai ieklausītos sevī un darītu to, kas mums sagādā prieku. Nevis to, kas mūs iztukšo.Nerisinot trauksmes galvenos cēloņus, īslaicīgu mieru varam iegūt ar dažādām meditācijas tehnikām. Bet atgriežoties ikdienas dzīves situācijās un mijiedarbojoties ar citiem cilvēkiem, trauksmes sajūta atkal atgriezīsies. Citiem vārdiem, varam uz mirkli “aizstumt” šo trauksmes stāvokli prom, tomēr, ņemot vērā, ka neesam atraduši trauksmes patiesos cēloņus, turpināsim to piedzīvot atkal un atkal. Kā tikt ar trauksmi galā?Pirmais un svarīgākais solis – sevī apstāties. Pārstāt to bezjēdzīgo joņošanu uz nekurieni. Un apzināt savas trauksmes patiesos cēloņus. Pārstāt bezjēdzīgi stundām “sēdēt” telefonos vai mesties citās uz ārpusi vērstās aktivitātēs. Vērts atcerēties, ka trauksmes dziļākais iemesls ir mīlestības trūkums. Tas nāk no bērnības, kurā svarīgi un mīlēti jutāmies, tikai tad, ja bijām vērtīgi, sasniedzām kaut ko, ieguvām kārtējo diplomu vai atzinības rakstu. Tas laiks ir sen beidzies. Apstājies, ieklausies un iepazīsti sevi. Nevienam nekas nav jāpierāda. Izvēlies sevi, nevis citu cilvēku viedokļus. Trauksmei nebūs vietas tavā dzīvē, ja izvēlēsies ceļu, kas tevi ved atpakaļ pie sevis. Dzīvojot dzīvi, kas saskaņā ar tevi.

Jānis un Dace